Tas bija vakars hokeja pavasarī. Trolejbusā iekāpa kāds krieviski runājošs apmēram 30 gadus vīrs, iedzēris krietni, tā uz 2/3, ap kaklu hokeja līdzjutēja šalle Latvijas krāsās. Viņš nekavējoties izvēlējās kādu tuvāko braucēju un sāka ar viņu skaļu sarunu, lai gan tas drīzāk bija monologs. Pēc tam izņēma no kabatas telefonu un tikpat skaļi turpināja runāt pa to, bet, kad saruna beidzās, atrada nākamo upuri. Tas, ka sarunu biedrs no viņa sēdēja kādu trīs metru attālumā, saprotams, runāšanai nebija nekāds šķērslis.
«Sliš’, a za kavo ti?» vīrs jautāja sarunu biedram. «Za naših,» sarunu biedrs atbildēja. «A naši veģ i Latvija, i Rasija,» sacīja vīrs un gribēja precīzēt, kuri tad ir īstie «naši» — kuri ir «bļiže k serdcu». Sarunu biedrs atklāja, ka viņš par Krieviju tomēr. Bet iedzērušais vīrs savukārt paziņoja, ka viņš gan jūtot līdzi Latvijai. «Ja tu esi krievs, jūti līdzi Krievijai, tas ir normāli. Bet, ja par Krieviju fano latvieši, to gan es nesaprotu, nekādi nesaprotu,» krieviski teica skaļais līdzjutējs. Sarunu biedrs piekrita, piecēlās, labvēlīgi atvadījās un izkāpa ārā.
Ārā izkāpu arī es.
Atsauces saite:
Vienmēr jāsaka taisnība.
forši – man patīk tādi krievi
atceros, kad Latvija reiz uzvarēja Krieviju, daudzi mani krievu draugi līksmoja ar mums kopā tāpat kā latvieši.
Tas atgādina, kā reiz pēc zaudētas Krievijas spēles futbolā Krievijas līdzjutēji draugam Liepājā bija nākuši klāt un prasījuši, kuŗš uzvarēja un pēc tam ar dūrēm paskaidrojuši, kāds īsti bija rezultāts. Saprotams, Krievijai par labu. Nez, vai vienmēr jāsaka taisnība.
Tāda dubultā mortāle tiem nabaga krievvalodīgajiem latvijā. Tāda brīvprātīgi uzspiestā ;)
Hidari, tā jau nav nācionālas, bet gan sociālas grupas morāle.
es esmu kaut kādā melnajā sarakstā iekļuvis, ka mani komentāri netiek publicēti?
ā nē, pardon – laikam manā galā kaut kāds gļuks :)
Atzīstu, vairāk sociāla un mazāk nacionāla, bet mans ego tomēr to pārāk sasaista ar manu ego, tāpēc tāda replika.
Aprīļa gaiss ir mānīgs. Vienubrīd sajūti, ka zeme ir dzīva, tā mostas, un dzīvības smaržu zemei dod tās mirusī pagātne, kas no jauna atdzīvojas. Citudien atkal ir sasalums, pauze, miers, kas, šķiet, nekad nekļūs par joņojošu kūleņojošu zaļuma histēriju.
Zāģa skaidu smarža, kuras pēc brīža vairs nav, sniegpulkstenīši, kas, atkarībā no garastāvokļa un citiem ritmiem vai nu sniedzas visiem pretī vai arī vientuļi nozied pussasalušā ēnas pusē. Toties saule ir — rītos, vakaros un pat krēslā, kad līst pirmie lieti, vēl īsti nepierasti, vēl īsti nesasiluši un nepieteikušies samērcē kurpes.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu aprīlis »
