Jozefs Fricls un sabiedriskā tiesa

Austrieša Jozefa Fricla notiesāšana no sabiedrības vēlmju viedokļa ir paraugprāva un atbilst laba mediju stāsta kritērijiem. Tas ir šausminošs atgadījums par tēvu, kas 24 gadus gūstā turējis meitu un viņu izvarojis; laimīgs negadījums, kas šo murgu ir izbeidzis; tiesa, kam līdzi seko ne tikai upuŗi, bet daudzi citi; un pašās beigās smags sods kopā ar notiesātā nožēlu. Gadījumi, kad viss tā sakrīt, notiek reti.

Nozieguma un soda tēma ir viena no masu saziņas līdzekļos plaši izmantotajām. Tā labi pieskaņojas teju jebkuŗai ideoloģijai, jo tiesāšana par zvērīgiem, reāliem noziegumiem ikvienā režīmā sabiedrībai šķitīs pareiza. Atšķirties var nopratināšanas tehnikas un soda mēri, bet saglabājas līdzīga izpratne par to, ka ar slikto cilvēku vajag izrēķināties. Režīms, kas tiesā, pie reizes pastāsta, ka tas darbojas efektīvi un cīnās ar ļaunumu. Ideoloģija, uz ko režīms balstās, šausmu stāstu var apvīt ar skaidrojumiem, kāpēc kas tāds varēja notikt: slikta, vispārējiem (režīma noteiktajiem) standartiem neatbilstoša audzināšana; izglītības trūkums; no ārzemēm ievazātās popkultūras un patērniecības sērga; morāla degradācija. Tiesājamais var iemiesot dažādas negatīvo parādību izpausmes, un, sodot tiesājamo, notiek simboliska vēršanās arī pret šīm izpausmēm, kas pastāv sabiedrībā. Režīms norāda uz slikto, vēršas pret to un piedāvā risinājumus, kā ko tādu būtu bijis iespējams novērst.

Īsta tiesa ir publiska tiesa

Mediju reālitāte prasa, lai tiesa notiktu divās sfairās: tiesas zālē un publiskajā telpā. Tiesneši savu spriedumu pamato ar likumiem, publika — ar vispārējiem morālajiem spriedumiem. Tiesājamā likteni pēc tiesas noteiks noskaņojumi abās jomās: ja tiesa viņu attaisnos, bet publika nē, smagums pār tiesājamo gulsies tāpat, stigma paliks. Juridiskajā ziņā tiesājamajam termiņš var beigties, publikas emocionālajā skatījumā vaina saglabājas, kamēr par to aizmirst. Mēdz būt, ka tiesa ir mīkstsirdīgāka par publiku: cik gan bieži virtuves sarunās nākas dzirdēt pārmetumus, ka mūsdienās nevienam jau neko nevar pierādīt, valda visatļautība un ka tam un tam par maz gadu iedevuši. Tiesai vajag taisnīgumu pēc likuma — publikai vajag asinis un nožēlas asaras. Tāpēc publikai patīk nāvessods un tāpēc tai ir nepieciešams notiesāto salauzt. Jo tikai tad ir sajūta, ka viņš dabūjis, ko pelnījis.

Filmā Frosts pret Niksonu kādā epizodē tiek stāstīts, ka pēc Ričarda Niksona atkāpšanās no amata sabiedrībai nebija gana, tai vajadzēja arī bijušā prezidenta atvainošanos. Tāpēc tika rīkots viss dārgais televīzijas šovs, kuŗa mērķis bija iedzīt kādreizējo Baltā nama saimnieku stūrī un tādu bezspēcīgu parādīt pasaulei. Jozefs Fricls salūza tiesā, viņš pauda nožēlu par nodarīto, atzina vainu un atteicās no apelācijas iespējas. Tiesa ir notikusi. Sabiedrība savu ir dabūjusi. Tā zina, ka taisnība ir uzvarējusi.