Kādreiz, kad pats biju jaunāks, šķita, ka cilvēki ir stipri. Visi, kas ir tikuši gana tālu, lai iemantotu priekšnieka, skolotāja, vecāku statusu, vai arī vienkārši ir gana pašpārliecināti pieaugušie — un kaut ko no tā sasniegt nudien nav grūti. Būt pieaugušam nozīmēja pietiekami daudz varas iejaukties to cilvēku dzīvē, kuŗu stāvoklis prasa atklātu vai slēptu, bet tomēr pakļaušanos.
Pakļaušanos no bērniem prasa kārtība. Pirmkārt, viņi objektīvi daudz ko nesaprot, tāpēc ir mācāmi. Otrkārt, viņi ir nenobrieduši un bieži vien nespēj sevi kontrolēt un par sevi atbildēt, tāpēc viņiem ir atsevišķi panti likumos un atsevišķa citu cilvēku vara pār viņiem. Viņi ir jāiedīda dzīvei sabiedrībā, lai saglabātu normas un, vēlamajā gadījumā, lai viņi post factum saprastu, kāpēc pastāvošā kārtība ir vēlamā kārtība un kāpēc viņiem bija jāiemāca pašiem valdīt pār sevi un par sevi atbildēt. Treškārt, viņi vienkārši ir ērta sociālā grupa, no kā prasīt pakļaušanos, jo spēka un ietekmes tiem kopumā ir mazāk, bet nobīžu no normas — vairāk.
No pieaugušajiem pakļaušanos vispārpieņemtā līmenī prasa mazāk. Mūsu sabiedrībā pretestība sliktajam un citi varoņdarbi gan drīzāk ir slavējams izņēmums, nekā pašsaprotama/obligāta prasība, kuŗas nepildīšanas gadījumā ar Tevi neviens vairs nerunās, tomēr no Tevis sagaida, ka, izdzīvojis bērnu vecuma ierobežojumus, Tu iegūsi brīvību un patstāvību rīcībā. Ka būsi brīvs no bailēm un citām nekontrolējamām tieksmēm.
Atklātā formā tā bieži vien arī notiek. Atklātā formā daudzi no ikdienā sastaptajiem cilvēkiem ir priekšnieki kādam citam, vecāki, skolotāji, kontrolētāji. Kāds varas kriksītis tiek ļoti daudziem sabiedrības hierarhiskajās attiecībās iesaistītajiem. Tomēr retajos brīžos, kad nevilšus iznāk palūkoties kāda šķidrauta otrā pusē, var izrādīties, ka Tavā priekšā guļ lauskās sasists cilvēks, kas ar savu dzīvi tā arī netiek galā. Un tajā brīdī viņš nav stiprais, pieaugušais, ar varu apveltītais, bet gan izmisušais, kas uz brīdi nespēj padarīt neko. Viņš var cerēt tikai vai nu uz to, ka sapratīs, vai ka nepamanīs.
— Janks
Raksturvārdi: sabiedrība, vara
Atsauces saite:
tāpēc arī pilgadīgs nav tas pats, kas pieaugušais.
Viņi ir jāiedīda dzīvei sabiedrībā, lai saglabātu normas …. būtu totalitārisms manā virsvadībā, krimināli sodītu tos, kas bērnos šito cenšas iedīdīt :)
jā, sodītu, un pati priecātos dzīvojot mežoņu sabiedrībā. :)
Katja — anarhiste? :)
jūtu, ka nepieciešams skaidrojums domai :D dzīvei sabiedrībā, protams, vēlams iedīdīt, bet ne kopīgo normu uzturēšanai (kas tas vispār par terminu sabiedrības kopējam idiotismam?) vienkārši kaut kā jau līdzās būs jāpastāv. par to mežoņu sabiedrības potenciālu. sabiedriskajā transportā neesat sen pārvietojušies? :D
diem nevaru ierakstīt pateicību pie raksta, kurā uzdūros AI linkam. paldies. ļoti labi parunājām ar Alanu. noderēs, aizvietojot vēl pēdējās komunikācijas paliekas ar humanoīdiem pret Alanu :D
interesanti
Miglā viss paliek tuvāks. Kā ar roku var aizsniegt. Un steigties arī nav vērts — tā var vien ātri aplauzties un uzskriet virsū kādam cilvēkam, kas šajā vietā patiesībā nemaz neatrodas. Labāk apsēsties uz ietves, atspiest muguru pret tramvaja pieturas zīmes stabu un aizmigt, kā tas tur pusēns vakar vakarā.
Šorīt viņa tur vairs nebija. Aizlidojis?
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu migla »
