Amerikā nav notikusi revolūcija. Amerika nav sagāzusies, un arī no krīzes nav izkļuvusi. Amerikā vienkārši ir noslēdzies sporta mačs. Šis sports, līdzīgi kā futbols, hokejs un citi masu sporta veidi, pulcē tūkstošiem un miljoniem kvēlu atbalstītāju, kas pieķērušies savai komandai, skandē tās saukļus, iet kauties (vārdiski vai darbos) ar pretinieku komandas līdzjutējiem un izplūst asarās par uzvaru (vai zaudējumu). Paraudzīsimies, kā tas izskatās.
Mūsdienu polītika līdzinās sporta spēlēm, tamdēļ nav pārsteidzošas arī sportiski emocionāla prieka izpausmes. Gluži tāpat kā futbola vai hokeja trakumā fināla spēli cilvēki skatās publiskās vietās, arī pēc rezultātu paziņošanas, tie ar karogiem un gavilēm dodas ielās svinēt uzvaru.
Meistarsacīkstes ir noslēgušās, un mums ir jauns čempions. Prieka asaras un gaviles, kas pēc rezultātu paziņošanas pāršalca ne tikai ASV, bet daudzas citas valstis pasaulē, ir tikai sajūsma par spraigo sacīkšu rezultātiem un ka uzvarēja «mūsējais».
Šiem milžiem atlikusi viena iespēja,
Tiem jāpiedalās milžu cīniņā,
To translēs radio, to rādīs TV,
Par to tiks informēta pasaule.
Kas uzvarēs šai milžu cīniņā,
To uzaicinās piedalīties banketā,
Tam visi aplaudēs un visi sauks,
To redzot, visi priecāsies un sauks:
Milžu cīņa, milžu cīņa!
Кā sporta spēles, arī poltīkas sports līdzjutējus pulcē publiskās vietās pie ekrāniem, kur tie kopīgi seko līdzi saspringtajai cīņai, gaida jaunākos rezultātus un tur īkšķus.
Latviešu hokeja faniem patīk sevi izdaiļot ar kroplu vikingu ragiem un citiem karnevāla garu reprezentējošiem elementiem. Līdzīgi rīkojas arī politikas sporta līdzjutēji, kas bez tradīcionālajiem sava favorīta krekliņiem atbilstoši emociju pakāpei un izdomai izvēlas arī citus greznošanās elementus, tādējādi iezīmējot vēlēšanu mača gaisotnes atšķirību no ikdienas. Pret iecerēto uzvarētāju pavērstais skatiens izsaka visu.
Līksmo štati, līksmo Obamas tēva zeme Kenija, līksmo visi pārējie. Karodziņi un gājieni ir izklaižu un polītisko masu pasākumu kods daudzviet pasaulē, un ir veinalga, vai sajā brīdī priecājamies par sporta komandas uzvaru, geju parādi, vai svinam vienā naktī «pārmainīto» pasauli.
Vēlēšanu nakts uzvaras mītiņā Čikāgā prieka (vairāk gan izskatās, ka šausmu) mirkli dabūja arī viceprezidenta Džo Baidena māte Džīna.
Priekšgājējs arī piezvanīja un apsveica — tātad viss pareizi.
Ķepeŗ Obama buģet ruļiķ mir! Vērojot amerikāņu emocijas, es viņus apskaužu, lai gan apzinos, cik maza saistība tām ir ar polītikas īsto saturu. Uzvarēja ne jau cilvēks un ne polītika, bet tikai tēls vēlētāju prātā. Vien žēl, ka šis ideālizētais tēls nav uz palikšanu, un Obamas oreolu drīz vien iznīcinās reālitāte.
Atsauces saite:
Ļoti labs koncepts :)
Vai varam sagaidīt arī kādu dziļāku analīzi tieši politiskajā kontekstā?
Jeremy, ja būs polītika, būs arī analīze :)
Bet nākamais, ko var gaidīt, ir amerikāņu sabiedrības vilšanās Obamā, kuŗš ir rādījis sevi atpestītāju no problēmām un jauna laikmeta nesēju, bet jau tagad ir visai skaidrs, ka ļoti daudzas no uz sevi liktajām cerībām viņš attaisnot nespēs. Tas būtu tikai normāli, ja vien gaidas un solījumi neizklausītos tik neadekvāti ambiciozi.
to jeremy
kādu kontekstu tad tu vēl te gribi.. ziepju burbulis ir un paliek ziepju burbulis.. agri vai vēlu tas plīst!
piekrītu. Vēroju šos fanus un nesaprotu. Saka man, ka viņš izmainīs politiku, nebūs karš utt. Rokfellers tāpat visu kruķī. Kā pie mums Šķēle un līdzīgie. Cilvēkiem vaig teātri. Man tas arī atgādina teātri – paņemam vienu vecu večuku, kas visiem riebj, paņemam kādu jaunēkli, kas visiem patīk, ir melnais (paņem uzreiz jau pusi balsu). Pirmajam uztaisa stingro raksturu, otram maigo draudzīgo. Visi protams atbalsta melno draudzīgo un ir nenormālā fanā par viņa panākumiem. Teātra beigas. 4 gadus atkal turpinam vārīt putru.
Bo, Tu laikam esi žīdu-masoņu sazvērestības teorijas piekritējs?
politikas vel nav, bet simpatijas jau ir :)
Mēs zinām, ka pasaulē ir ekonomikas krīze, jo mums to pastāstīja. Arī Latvijā ir krīze, un būs vēl kādu brīdi. Arī to mums masu saziņas līdzekļi stāsta ik dienas pacilātības pilnā balsī. Godmaņa mūždien grumbainā seja kļūst vēl grumbaināka, un mēs, tikai paskatoties vien, zinām, ka labi nebūs. Bet brīdis, kad krīze iedur ar dūci liesajos sānos un iespļauj dvēselē, vēl nav pienācis.
Kā mēs izjūtam krīzi?
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu krīze un reālitātes pārbaude »
