Bērēs ir pieņemts runāt tikai labu vai paklusēt. Bēres ir paredzētas, lai simboliski un kolektīvi atvadītos no cilvēka un lai šajā reizē pateiktu to, ko nepateicām viņam dzīvam esot. Sanākam, lai cilvēku redzētu pēdējo reizi un turpmāk ar viņu sastaptos tikai atmiņās, vīzijās, halucinācijās un sapņos.
Nākam pie mirušā, bet tie esam mēs, nevis viņš, kam šis brīdis ir svarīgs. Tie esam mēs, kam šis brīdis par kaut ko atgādina.
Iespējams, ka šajā tradīcionālajā pēdējā gaitā it kaut kas liekulīgs. Izvadītāja sacerētais dzīvesgājuma apraksts, zīmīgos gadaskaitļus un cilvēku vārdus ierakstot jau sen no galvas zināmā šablonā. Sociālie noteikumi, kas daļai cilvēku uz šo pasākumu liek nākt un atbilstoši uzvesties tāpēc, ka tā ir pieklājīgi. Emociju likumi, kas liek justies tā, kā jājūtas. Mirušā dēvēšana par nelaiķi neatkarīgi no tā, cik tam bija gadu. Labā atcerēšanās un pieminēšana. Bērēs mēs varam uzzināt, ka mirst jau tikai labi cilvēki, sliktie paliek šajā saulē.
Taču bēres jau nav paredzētas mirušajam. Viņam jau ir vienalga, viņa vēlmes varētu būt pieticīgas, piemēram, lai pret viņa ķermeni izturas ar cieņu un lai palikušie turpina dzīvot. To vai ko citu viņš varētu vēlēties, bet tas viņu vairs neskar. Bet, ja vēl skartu, cik daudzi no mirušajiem sarktu par vārdiem, kas bērēs tiem veltīti? Cik daudzi no tiem justos pelnījuši, ka tos apraud un ka tiem velta labos vārdus?
Uz to mirušais atbildēt vairs nevar, par to var aizdomāties palicēji. Tie var pajautāt sev, vai viņi dzīvo tā, lai pašiem savās bērēs nebūtu kauns un lai nevajadzētu dzīvot ar apziņu, ka ierastie tādos pasākumos sacītie vārdi jau tikai tāda pieklājīga liekulība vien ir. Tajā brīdī var atcerēties, ka šie vārdi būtu varējuši būt patiesi līdz sirds dziļumiem.
Vai Tev ir svarīgi, kas pēc Tevis paliks tad, kad Tevis vairs nebūs? Ir lietas un parādības, kas aiz mums paliek gluži nemanot, bet ir tādas, kas jānopelna. Zinot, ka beidzamajā dienā uz zemes pašam vairs nebūs svarīgi, no šī jautājuma ir iespējams izvairīties. Tomēr tajā ir iekļauta atbilde uz jautājumu: «Kā man dzīvot? Kā dzīvot labi?»
Neviens Tevi nevar mācīt, kā jādzīvo — vari dzīvot mirkļa vērtībām un apmierinājumam, vari dzīvot, sev, citiem, vari cerēt uz mūžīgu dzīvošanu savos darbos. Ne vienmēr ir paredzams, kas paliks pēc Tevis, bet Tev atliek vismaz viens maršrūts: dzīvot tā, lai pašam savās bērēs nebūtu kauns un nožēla.
— nııtŕø
Raksturvārdi: morāle, nāve, sabiedrība
Atsauces saite:
Kas digitālajā laikmetā ir īsts? Tas, ko Tu vari aptaustīt, vai arī tas, ko Tu vari ērti pavairot, pārsūtīt, pārveidot? Īsts ir tas, kas atbilst mūsu priekšstatiem par lietas, parādības atbilstību kontekstam, taču, tā kā tīkla pasaule mūsu ikdienas kontekstus maina strauji, drīz būs arī jāpārvērtē atbilde uz jautājumu — kas ir īsts un kas tikai simulācija.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu digitālais īstums »
