Mūsdienu cilvēkam sejā ik uz soļa tiek grūsti dažādi vēstījumi. Reklāmas, aģitācijas, masu saziņas līdzekļu vēstījumi. Valoda, reliģiski, filosofiski vai cita veida metafiziski uzskati. Arhitektūra, estētikas risinājumi, pilsētplānošana, izglītības sistēma. Apģērbs, aksesuāri, zīmoli, markas, logo.
Šie un daudzi citi ikdienā sastopamie civilizācijas ražojumi stāsta savus vēstījumus un piedāvā simbolus, un man neviens neprasa, vai es to gribu redzēt un dzirdēt. Tas viss vienkārši ir tepat apkārt. Simboli, zīmes ar norunātām nozīmēm, lien ārā no visurienes.
Mēs ikdienas dzīvē esam iesaistīti dažādos tīklos, dažādās ideoloģijās, sastopamies un paciešam dažādus uzskatus un dažādas pieejas. Lai sabiedrība spētu pastāvēt, ir jābūt kādam minimālas iecietības līmenim tās dalībnieku attiecībās vienam ar otru — citādi mēs visi drīz vien sakautos un nespētu vienoties par kādiem pamata noteikumiem, pēc kā dzīvot. Kopumā mēs sadzīvojam tīri labi, lai gan, ja uzmanīgi lasītu visu, ko cilvēki un organizācijas par sevi simbolu valodā stāsta, viela nemitīgiem strīdi būtu nodrošināta.
Aiziet garām cilvēks ar «Nike» botēm, somu, pie kuras piesprausta peace un anarchy nozīmīte, Če Gevaras krekliņu un saplēstām džinsām. Staigājoša propagandas mašīna, un nav īsti svarīgi, vai viņš pats to apzinās. Svarīgi ir tas, ka ikviens apģērba gabals stāsta ne tikai par viņu pašu, bet par ideoloģijas sistēmām, kurās viņš ir iekļāvies. Katrs no šiem elementiem var izstāstīt plašu stāstu par nozīmju rašanos, politiskajiem uzskatiem, šķirisko piederību un liekulības pakāpi. Garām aizejošais cilvēks nav bildis ne vārda, bet es esmu izlasījis, kas viņš ir. Ja mums iznāktu runāšana, es pavaicātu: Tu patiešām tā arī uzskati?
Ja man būtu jāizvēlas, aiz kuriem simboliem mūsdienās maršēt, es izvēlētos maršēt pats aiz sevis, jo viss pārējais savā kategoriskumā draud pateikt to, ko es nemaz nedomāju. Esmu par mieru, bet nevaru nēsāt peace nozīmīti, jo tad man konsekvences pēc būtu jānoskatās, kā viens cilvēks, viena organizācija, viena valsts sit vai izmanto otru, domājot, ka es nedrīkstu aicināt šo strīdu izšķirt ar varu. Es nevaru ar lepnumu nēsāt «Nike» botes, apzinoties, ka šis (protams, ne jau vienīgais) zīmols stāsta par ekspluatāciju. Es nevaru aizgrābti runāt par dēmokrātijas labumiem un to eksportu, zinot, cik dēmokrātijas ir dažādas un ka tās trūkums dažkārt ir bijis tikai formāls iemesls, lai izrēķinātos ar kādām valstīm. Turklāt man nebūtu iebildumu dzīvot Baltkrievijā. Es nevaru sevi saukt par egalitāristu, jo, lai gan cilvēkiem ir jābūt vienlīdzīgiem, bet ne visiem, ne vienmēr un ne visur. Pirms stājamies aiz simboliem, jāpatur acīs nevis simbols, bet gan tas, kas gājiena laikā notiek ar tā nozīmi, jo vienā brīdī tā vairs var nebūt mūsējā.
Es vairos no simboliem, jo simbolus var pārprast. Tāpat kā es droši vien būtu pārpratis agrāk minēto cilvēku, kas iet garām ar «Peace» un «Anarchy» nozīmītēm un Če Gevaru uz krekla, iespējams, domājot, ka tā tērpties ir vienkārši «forši» un adekvāti. Ieraudzīt cilvēkam krustiņu kaklā vēl nenozīmē zināt, ko viņš domā un kā rīkojas. Latvijas vai Krievijas karodziņš automašīnā vēl nav piemērs nācionālam saspīlējumam. Galu galā, arī svastika uzreiz nenozīmē, ka tās nēsātājs ir nacists — šīs zīmes vēsture un nozīme ir krietni senāka (bet man nav ilūziju par to ļaužu uzskatiem, kas šo zīmi neslēpjoties lieto).
Protams, pie katras šādas nozīmītes vai cita simbola es varētu pierakstīt, ko ar to saprotu, vai arī, ka neko nesaprotu, bet šis simbols man vienkārši liekas «foršs». Taču no tā ir maz jēgas, jo neviens tāpat neizlasīs, kas maziem burtiņiem rakstīts — ieraudzījis simbolu man uz somas, domās, ka saprot, ko es domāju. Bet nesapratīs jau — tik vien, kā iesprostos simbolu cietumā.
Es vairos simbolu, taču no šī cietuma tikt prom tāpat nav iespējams. Tāpēc vien, ka arī valoda ir simbolu sistēma, un runājot mēs ne vienmēr varam pateikt to, ko gribam un nepateikt to, ko negribam. Lai kā mēģinu, izvairīties nevar, bet var kaut nedaudz paplašināt savu «cietuma kameru» un saglabāt kaut nedaudz vairāk brīvības un drusku vairāk sevis paša vārdu visā tajā, kas tieši vai netieši stāsta par mani.
Katrs lietātājs zīmi pielāgo, jau esošajām sev zināmajām nozīmēm piešķiror savējās — tā rīkoties ļauj indivīda brīvība piesavināties zīmes. Tomēr, lai ar šo brīvību kaut ko izdarītu, nepieciešams arī citiem pateikt, ka šis simbols vairs nav tas simbols un ka es to saprotu šādi, konkrēti. Es arī idejām, kam ticu, esmu piešķīris savus skaidrojumus un noraidījis dažus no tiem, ko piešķīruši citi. Līdz ar to manai idejai nepieciešams jauns simbols, jo idejas pielāgojuma pamatizklāsts aizņem pusotru A4 lapu, un to nevaru pievienot jau esošajai atpazīstamajai zīmei. Simbola man nav, man ir tikai stāsts, un es gribu, lai tas vairāk ir manī iekšā un mazāk kājās vai uz somas.
— nııtŕø
Raksturvārdi: kultūra, popkultūra, semiotika
Atsauces saite:
Bravo, teicami uzrakstīts!
paldies :)
Vispār, žetons Jums par rakstiem. Tikai parasti ir “problēma” Jūsu teikto ir grūti komentēt, pārāk daudzpusīgi uzrakstīts :)
zupci, bet atbalsts tomēr noder.
tā jau ir ar tiem simboliem. katrs jau tos saprot kaut kā mazliet savādāk. bet cits tos uztver kā modes lietu vai dekoratīvu elementu. es izvairos nesāt kādus simbolus, jo zinu, ka citi tos sapratīs savādāk kā es.
Skatos reklāmlapiņas, kas samestas man pastkastītē saistībā ar 18. februāra referendumu, un domāju, cik prastā veidā politiķi — gan tie, kuri aicina balsot par, gan tie, kuri pret — ir iedzīvojušies no nacionālās kacināšanās. Abu nometņu sagatavotajos materiālos cilvēki tiek aicināti nebūt vienaldzīgiem, aizstāvēt vērtības un savas tiesības, un atgādināts arī savas organizācijas cieto pozīciju.
Nervozitātes līmenis līdzinās tam, kas novērojams priekšvēlēšanu periodā, un «par» un «pret» balsis būs kā vēlēšanu rezultāti. Viss vērsts uz «savu» rezultātu uzlabošanu, ne vārda, kas parādītu, ka viņi nudien saprot, ko šis viss nozīmē un ko viņi dara nepareizi. Jo nezina. Neviens nezina.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Referendums un latviešu noriets »