Man reiz bija jocīgs darbs — dažādu tekstu rakstīšana. Jocīgs tāpēc, ka sākotnēji man nebija skaidrs, kāpēc kādam tāda veida pakalpojumi būtu nepieciešami. Darba uzdevumi itin bieži sastāvēja tikai no klienta piesūtīto norāžu pārvēršanas loģiskos teikumos, pat neko būtisku nepievienojot. Šī iemesla dēļ nevarēju saprast: kāpēc gan ir jāalgo cilvēks, kurš vienkārši uzraksta to, ko kāds cits pirms tam jau konceptuāli ir noformulējis? Vai tad konceptuālais formulētājs jau no sākuma nevar pats visu uzrakstīt?
Bet izrādījās, ka nevar vis.
Atveru «Delfus», bet tur pie galvenajām ziņām virsraksts: «Izraēlas laikraksts: latvieši pasivitātes pret krieviem dēļ zaudē savu raksturu un zemi.»
Ir jau interesanti palasīt, kā tavu valsti redz citas valsts pārstāvis. Taču kaut kādam kritiskumam pret informācijas avotā teikto arī vajadzēja būt. Bet «Delfi» izliekas neredzam, ka raksta autoram trūkst pamatzināšanu par norisēm Latvijā.
Tik lielas nozīmes piešķiršana šim muļķībām pilnajam viedokļrakstam liecina vai nu par neticamu lētticību, vai arī tas nav nekas vairāk par mēģinājumu ar sagrābstītiem provokatīviem materiāliem piesaistīt klikšķinātāju auditoriju. Satura izvērtējums nevienu, šķiet, neinteresē.
Teritorijas ap Daugavgrīvu man allaž ir šķitušas kā tālas vietas «aiz». Aiz Daugavas un citiem ūdenšsķēršļiem (nosaukums «Hapaka grāvis» jau vien ir ko vērts), aiz dārziņiem un dažādiem industriāliem objektiem. Aiz tā visa atrodas politiskas opozīcijas, bet ekonomiskas un kultūrālas sadzīvošanas telpas.
Publiskais sašutums par Labklājības ministrijas izdotajām bērnu grāmatām nepārsteidz. Ar indivīdu tiesībām un vienlīdzību saistītie jautājumi nereti tiek uztverti tik sensitīvi, ka pietiek vienalga kādā kontekstā pieminēt dažādus atslēgas vārdus, un uzreiz parādīsies oponenti, kuri būs nelokāmi pārliecināti, ka aiz rūpēm par vienlīdzību patiesībā slēpjas esošās sabiedrības un kultūras iznīcināšana, svešzemju vērtību impēriālisms un politkorektuma totālitārisms.
Taču paši «tradīcionālo vērtību» aizstāvji šādās diskusijās pretendē uz kontroli pār pārējiem indivīdiem, sociālo normu un deviāciju definēšanu.
Satraukums, ko izraisīja Rīgas 40. vidusskolas skolotāja Vladislava Rafaļska izteikumi par savu nelojālitāti valstij, atgādina, kā lojālitātes jēdziens mūsdienu Latvijas sabiedrībā nereti tiek izmantots šķirošanai savējos un nepiederīgajos.
Latvieši, lai ko domātu un runātu par valsti, ir «lojāli», jo ir latvieši, turpretim par vairumu padomju gados Latvijā iebraukušo krievvalodīgo latviešiem ir zināms, ka viņi ir «nelojāli» — jo viņu uzskati un redzējums nesakrīt ar latviešu uzskatiem. Savukārt lojālitāte pati ir jēdziens bez nozīmes, tas tiek lietots nevis kāda cilvēka valstisko uzskatu kontekstā, bet gan, lai apzīmētu piederību pie kādas etnopolitiski lingvistiskās grupas.
Pasaki, kādā valodā tu runā tad, kad ar tevi runā latviski, un mēs pateiksim, vai tu esi lojāls. Tas ļauj latviešiem neskatīties pašiem uz sevi un to, cik lojāli esam mēs paši.
Miglā viss paliek tuvāks. Kā ar roku var aizsniegt. Un steigties arī nav vērts — tā var vien ātri aplauzties un uzskriet virsū kādam cilvēkam, kas šajā vietā patiesībā nemaz neatrodas. Labāk apsēsties uz ietves, atspiest muguru pret tramvaja pieturas zīmes stabu un aizmigt, kā tas tur pusēns vakar vakarā.
Šorīt viņa tur vairs nebija. Aizlidojis?
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu migla »
