Grieķijai mūsdienu Eiropas Savienībā ir īpaša vieta. Tās nebeidzamās un diez vai atrisināmās finanšu grūtības, kā arī bezatbildība, kas līdz tām noveda, Grieķiju ir padarījusi par universālu grēkāzi. Ikviens var stāstīt, cik grieķi ir slinki un mazproduktīvi, turklāt viņi vēlas turpināt tādā pašā garā, tādējādi sev līdzi purvā velkot arī daudzu citu valstu ekonomikas un eiro.
Grieķija ļauj mums stāstīt stāstu par nepareizo dzīvošanu, ar kuru salīdzinot, Latvija ir gatavais zelta gabaliņš. Jā, grūti mums, jā, izaugsme nav neko ātra, bet, re, mēs vismaz spējām saņemties. Uz kaut ko. Atšķirībā no tiem tur, kuri savā bezkaunībā vēlas turpināt atpūtu saulē un labumu straumes.
Stāsts par grieķu nesaimnieciskumu ir tik ērts un patīkams, ka tā kultivētāji aizmirst: laiku pa laikam der pārbaudīt savu stāstu atbilstību realitātei. Bet pārbaudīt vajadzētu gan.
Ziemas simbols ir nevienam nevajadzīgs pazaudēts bērna cimdiņš uz ielas. Vai varbūt šallīte, ko līdzjūtīgs garāmgājējs iekarinājis dzīvžogā, lai simtiem kāju to nesamin.
Garāmgājējs ir līdzjūtība. Ticība labajai Pasaulei, cerot, ka cimdiņš vai šalle tomēr atradīs savu īpašnieku. Iedomāšanās par nabaga bērneli, kuram mājās krājas vienas rokas cimdu kolekcija un kuram ziemassvētkos dāvinātā cepurīte kautiņa laikā norauta un aizmesta bara instinkta izraisītās visatļautības iespaidā.
Cimdiņš ir pamestība. Bez cerībām, ka saimnieks atnāks, atradīs, pazīs un paņems atpakaļ. Ir arī tādas beigas - gaidot jaunu sākumu, jaunu atkalredzēšanos, kas jo dienas kļūst jo neiespējamāk, bet tāpēc jo smeldzīgāk un nepieciešamāk.
Tā vienkārši notiek.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pamestība »
