Šis ir bijis kārtējais grūtais gads. Šausmas un nedienas ir bijušas gan tādas, kas notiek regulāri — piemēram, ziema cilvēkus allaž pārsteidz nesagatavotus —, gan arī iepriekš vai vismaz sen neredzētas. Tam nav nozīmes, jo mēs jūtam — pasaules gals ir tuvu.
Atcerēsimies, ko pasaule un Latvija šogad ir pārdzīvojusi.
Kamēr jūs lasāt par žurnāla «Time» šā gada cilvēku Marku Cukerbergu, kuram šī atzinība pienācās mazāk nekā Asandžam, es palasīju par 1982. gada cilvēku, nē, mašīnu — datoru.
Ar kādām domām pirms 28 gadiem cilvēce gaidīja datoru ēras sākšanos un cik daudz no tā laika šķietami zinātniskās fantastikas cienīgajām idejām mūsdienās ir piepildījušās? Piepildījies ir visai daudz, taču utopiskās nākotnes vīzijas kopš tā laika nav neko daudz mainījušās.
Latvijas žurnālisti, salīdzinot ar kolēģiem Eiropā, strādā relatīvi mazāk, tomēr vairāk izjūt stresu, daudzi no viņiem ir saskārušies ar žurnālistu uzpirkšanas gadījumiem, bet uzskata, ka viņiem darbā ir liela brīvība izvēlēties tēmas, — šādi secinājumi lasāmi «Reuters» Žurnālistikas pētījumu institūta veiktās aptaujas rezultātu apkopojumā.
«Anonymous» haktīvistus var vainot par daudz ko — tai skaitā par brieduma trūkumu un vadīšanos pēc pūļa instinkta. Bet viņu rīcība ir nevardarbīgas pilsoniskas nepakļaušanās ekvivalents kibervidē. Viņi traucē, taču nesabojā. Šādi stājoties pretim kredītkaršu uzņēmumiem un tīmekļa lapu izmitinātājiem, viņi šīm kompānijām atgādina, ka to zīmola reputācija ir atkarīga ne tikai no tā, kāda attieksme pret viņiem ir [ASV] Valsts departamentam, bet arī no tā, kā lietotāji redz viņu neatkarības saglabāšanu.
— Laikraksta «Guardian» redakcijas komentārs, 10. decembris.
Pēc tam, kad «WikiLeaks» sāka publiskot ASV diplomātiskos ziņojumus, ar organizāciju atteicās sadarboties virkne uzņēmumu — tai skaitā «Amazon», «PayPal», «Visa» un «MasterCard» — pieslēdzās aktīvistu tīkls Anonymous, kas pret «sliktajiem» uzņēmumiem vērš DDoS uzbrukumus ar mērķi paralīzēt to darbību.
Vai viņi ir pilsoniski aktīvisti ar tiesībām izteikties vai arī vienkārši huligāni? Šis ir gadījums, kad kiberuzbrukumu salīdzinājums ar nevardarbīgu protestu var būt maldinošs.
Novembrī Augstākā tiesa atzina, ka ir jāļauj reģistrēt vārdu «Otto», lai arī pašreizējās formālās latviešu valodas normas šādu rakstību neparedz. Savukārt šomēnes ANO Cilvēktiesību padome apmierināja Leonīda Raihmana prasību pret Latvijas valsti, kurā viņš izteica neapmierinātību ar sava vārda latviskošanu
Abus šos gadījumus vieno tas, ka uzvarējuši ir indivīdu privātie priekšstati par to, kas ir un kas nav pieņemams latviešu valodā. Atšķirība savukārt ir tāda, ka Raihmana prasību noraidīja visas Latvijas tiesas, līdz apmierināja ANO Cilvēktiesību padome, turpretim «Otto» gadījumā latviešu valodas formālie noteikumi zaudēja jau vietējās tiesās.
Ziņu stāstos par Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāju Aivaru Stankeviču, kurš papildus atbildīgajam darbam valsts pārvaldē spēj arī vienlaikus studēt divās doktorantūrās un pamanījies divas reizes saņemt Eiropas Sociālā fonda stipendiju, ir mulsinoši akcenti. Stankeviča konflikts ar promocijas padomi ziņās ir bijis sekundārs, bet lielākā uzmanība ir pievērsta tieši viņa stipendijām — jautājumam, kurā problēmātiskuma ir krietni mazāk nekā medijiem, ierēdņa vainu meklējot, būtu gribējies.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Divas stipendijas un vainīgais »
