«Tele2», apstiprinot, ka Mazsalacas «meteorīts» ir daļa no reklāmas kampaņas un paziņojot, ka tas esot bijis «funny stuff», ir kā lielie skolas puikas, kas mazākajam saplēš jaunās džinsenes un paziņo, ka tā izskatās «forši». Vai kā moderns mākslinieks, kuŗš jaunus mākslas darbus veido, nesankcionēti sabojājot jau esošos. Kā jūs nesaprotat, tas taču ir inovātīvi, radoši, oriģināli!
Kad 90. gados parādījās «Lattelekom» taksofoni, mēs ar klasesbiedriem no tiem zvanījām uz bezmaksas numuriem un runājām visādas muļķības, un, ja operators zvanītāju nosauca par idiotu, uztvērām to par pierādījumu, ka esam ļoti asprātīgi. Nākamais līmenis jau ir zvanīt uz 112 un noslogot viņu operatorus pieprasot rīkot genocīdu pret lapseņu pūzni. «Tele2» savukārt pieskaitāmi pie tiem ļaudīm, kuŗi glābšanas dienestiem ziņo par neesošu kaut kur novietotu spridzekli.
«Latvijas Avīzes» šonedēļ publicētajā intervijā bijušais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs stāsta savu versiju, kāpēc starp Latviju un Igauniju ir tik liela atšķirība. Iemesls ir neapdomīga finanšu polītika, un, pēc viņa stāstītā, Latvija vieglprātīga attieksmē pret naudas plūsmu ir bijusi jau kopš neatkarības atgūšanas.
M. Lāra stāstā netrūkst gandarījuma, ka Igaunija nav Latvija, un netrūkst arī vecākā brāļa attieksmes pret pamuļķo radinieku. Tomēr intervijas morāle ir skaidra: ja krīzes ir likumsakarīgas, tad Latvijas gadījums stāsta, kā neveiksmes var būt ja ne zvaigznēs, tad vismaz valsts nostādņu pamatos ierakstītas.
Arī pašiem lielākajiem mākoņiem ir malas. Tās var būt zeltainas, sidrabotas, un var būt vienkārši malas — robežas, kur beidzas lietus un sākas cits gadalaiks. Nedēļas nogalē mēs bēgām no Rīgu apsēdušā lietus mākoņa, un ezotēriska saule parādījās pa ceļam uz Pokaiņu mežu.
Kāda daudzdzīvokļu nama pagalmā atstātais BMW ir kļuvis par nekustamo īpašumu. Saimnieks mašīnu sācis tirgot pa daļām, vai arī tas ir rajona kriminālās situācijas indikators — kas to lai zina.
No Saeimas tribīnes bļautais «Aizver muti!» deputātu Ingmāru Līdaku vakar padarīja par dienas varoni. Tviteris un interneta portālu komentāri ņudzēja no atzinības izsaucieniem, kuŗos ļaudis slavēja viņa mugurkaulu un pārliecību.
Aizsvilšanās nav mugurkaula pazīme, tomēr I. Līdakas pēkšņā popularitāte ir pazīme tam, cik plaša ir skatītāju neapmierinātība ar polītiku.
Pirms pāris dienām saņēmu telefona zvanu no bankas. Zvanīja kāda «Nordea» darbiniece, kas, kā varēja noprast, nolasīja uz lapas iepriekš sagatavotu tekstu, ka viņi veic klientu aptauju, un vaicāja, vai man būs dažas minūtes, ko veltīt. Minūtes man bija, bet tās bija veltas minūtes, jo ar ne pārāk veiksmīgi veidotu aptauju uzņēmumam ir visai grūti uzzināt, ko par to domā klienti un kas būtu jāuzlabo.
Datoru tehnoloģijas ne vienmēr rāda pareizo ceļu tiem, kas atbildīgi par tekstu rakstīšanu un rediģēšanu. Nav runas par to, ka datora un interneta pieejamība diez vai uzlabo cilvēku spēju izteikties un neļauj noslēpt rakstības likumu nezināšanu. Dators vilina nepareizā virzienā arī tos, kas latviešu valodu zina itin labi.
To ilustrē kaut vai tas, kas noticis ar domuzīmi un punktu.
Voleri un Kundziņsala ir viens no Rīgas iņ un jaņ komplektiem. Tās dzīvo katra savā Daugavas pusē, viena uz otru raugās cauri ostas termināliem un ceļamkrāniem un dala vienu likteni. Rīgas ostas tuvums tām abām ir dzīvības artērija un nāvējošs trombs, bet šo vietu lielās atšķirības liek domāt par daudzajiem aspektiem, kas veido apdzīvotās vietas sajūtu.
Kamēr valsts būvē «Gaismas pili», tikmēr citi ir uztaisījuši digitālo bibliotēku. Ambīciozais «Ideju foruma» bibliotēkas projekts paredz elektroniskā formā publiski pieejamus darīt un bez maksas piedāvāt tekstus, audioierakstus, videomateriālus un attēlus.
Ir zināma romantika, iekāpjot vienā no pirmajiem rīta trolejbusiem, kas aizsalušiem logiem ap pulksten pieciem sāk savu ikdienas kalpošanu tautai. Konduktores vēl mierīgas, satiksmes nekādas un, pats galvenais, ir iespēja pagrābt kādus sešus septiņus avīzītes 5min numurus abās valodās.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu grafiti »
