Augusta žurnālā «Lilit» ir lasāma intervija ar Aleksandru Jolkinu, kuŗai šī publikācija ir tāds kā atgriešanās pieteikums. Pirms vairāk nekā gada viņa, izprovocējot Oskaru Kastēnu uz sānsoļiem, uzmirdzēja kā zvaigzne, lai tanī pašā brīdī taptu samīdīta pīšļos un pazustu no publiskās telpas. Nu visi ir mazliet nomierinājušies, un meitene runā.
Šodien ir mosties.org septītā dzimšanas diena, un tādās dienās kā šī mēs atceramies autorus, kas ir darījuši tīmekli citādu un aizgājuši agrāk nekā ir atnācis apnikums.
Piektdienas vakara krēsla mūs izmet no lielpilsētas, un mēs dodamies Vidzemes virzienā. Jūlija nakts migla aug ne tikai pļavās, tā dūmaini sūcas pāri šosejai, ceļmalās uz mums nolūkojas stirnu kamikadzes, bet pret stiklu sitas naktstaureņi, pa smilšu ceļiem lec vardes. Karte ved uz Kaķīša ezeru, un galamērķis ir sasniegts tad, kad tuvumā ir ezera mala, bet tālumā — viss, kas nav naksnīgs miers ar pūču saucieniem un odu ordām.
Reiz izdevuma «Wired» redaktors Kriss Andersons sarakstīja grāmatu «Free: The Future of a Radical Price», kuŗā aplūkoja jauno uzņēmējdarbības modeli: mūsdienās vislabāk var nopelnīt, patērētājiem preci dodot bez maksas. Grāmatai bija arī lasītāji, un daži no tiem pamanīja, ka autors ir izmantojis vikipēdijas šķirkļus, uz tiem korekti neatsaucoties. Dažās vietās viņš vikipēdijas tekstus vārds vārdā pārkopējis, vai arī tikai nedaudz (nepietiekami) pārfrāzējis.
Šādai praksei problēmas gan ir divas: atsauču neesamība un nepiemērotais avots, ko autors izmantojis.
Brīvības ielā uz sienas pie Ģertrūdes ielas pieturas jau labu laiku ir redzams šāds zīmējums. Mums ne ar konkrēto krāsojumu, ne šo nodarbi pašu nav nekādas saistības.
«Twitter» ir interneta komunikācijas pēdējā laika modes pasākums. Pavaicājis atļauju, portāls pārbaudīja mana e-pasta adrešu sarakstu, un atklājās, ka te reģistrējušies ir arī cilvēki, kas citkārt par sociālajiem tīkliem ir raukuši degunu vai vismaz ar savu līdzšinējo publisko rīcību nav pauduši interesi par «tādām» lietām. Tehnoloģiju difūzija ir notikusi: daļa raksta, daļa tikai lasa, citi kontu vispār neizmanto, — bet viņi te ir vai ir bijuši.
Kopš Irānas nemieriem «Twitter» ir kļuvis teju vai par sinonīmu masu kustībai, revolūcijai, pašorganizācijai, interneta uzvarai pār represīvu režīmu. Tomēr ne jau polītiskas akcijas cilvēki tīklos meklē, ne jau tas ir primārais lietojums. Mēs, aizgrābti par atsevišķiem sasniegumiem, aizvien aizmirstam, ka tādi gadījumi tomēr ir izņēmums, un cilvēki tviteŗi lieto krietni piezemētākiem mērķiem.
Paņevēža, 12. jūlijs, M.ORG — Lietuvā Panevēžas apriņķī ir reģistrēts klasiskā cūku mēra uzliesmojums. Liesmas ir redzamas un dūmi sajūtami vairāku kilometru attālumā, aģentūru M.ORG informēja Lietuvas Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
Rīga, 11. jūlijs, LETA — Sestdien Esplanādē, kur no 17:00 bija paredzēta «Latvijas tautas konsolidācijas sapulce», ieradās vien divi cilvēki, novēroja aģentūra LETA.
Partijas «Par Dzimteni» biedrs Sigurds Graudiņš iepriekš pavēstīja, ka pasākums tiek rīkots ar mērķi «parunāties par to, ko nepateica arodbiedrības».
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība jūnijā Esplanādē rīkoja manifestāciju, uz kuru saskaņā ar arodbiedrību savienības aplēsēm bija pulcējušies ap 7000 cilvēku.
Šodienas «Latvijas Avīzē» lasāma intervija ar diviem nesen pilsonību ieguvušiem jauniešiem, kas tiek pieteikti kā «mērķtiecīgi un domājoši jauni cilvēki». Viņi tiek iztaujāti par natūrālizāciju un saviem nākotnes plāniem, un varētu domāt, ka viņi ir «labo krievu» paraugs: runā latviski, ieguvuši pilsonību, grasās studēt ārzemēs. Tomēr intervijas pamatā ir cita doma: parādīt, cik, pēc «Latvijas Avīzes» domām, aplama ir viņu izpratne par vēsturi.
Jānis Peters šodienas «Kultūras Dienā» runā par vēsturi un šodienu, konkrētāk, par mūsu (ne)spēju tikt galā ar padomju mantojumu gan lokālās kultūras, gan ārpolītikas līmenī — un mītiem, kas mūsdienās veidojas par tiem laikiem, ko pastāvošā ideoloģija (J. Peters to dēvē par «sociālo pasūtījumu») liek krāsot drūmās krāsās un no kā mudina norobežoties.
Tie ir mīti un leģendas, ko esam pieņēmuši par reālitāti un kam atbilstoši dzīvojam, lai arī tas traucē skatiena skaidrumam. Tas ir tas pats Kārļa Ulmaņa modelis — publikā ir izveidojies pārlieku liels rožainums un priekšstats par labajiem laikiem un viņa izšķirīgo ieguldījumu tajos, savukārt par padomju laikiem ir vērojams pārlieku liels pesimisms un mūsu pašu sviedriem celto sasniegumu nenovērtēšana.
Es esmu kā aktieris izrādē, kuru neviens neskatās. Jo mazāk kāds skatās, jo lielāks aktieris es kļūstu. Jo vairāk skatās, jo mazāku lomu spēlēju. Pats jau vien esmu vainīgs, ka tā, jo laikam jau neesmu tik liels aktieris, lai daudziem patiktu. Un tā manas izrādes skaistākās epizodes un manas lomas skaistākie uznācieni paliek tikai man pašam.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu skatuve »
