Pāvesta funkcija ir būt dzīvam un laiku pa laikam atkārtot vecas patiesības, kas vecuma un nepietiekami jauna skaidrojuma dēļ nav pat morāli saistošas. Galu galā, pāvests ir visu mūžu smagi strādājis, un tagad viņš kā vecs lāga vīrs var baznīcas krēslā pasēdēt un pielūdzēju pūļiem stāstīt visu, kas ienāk norūdītajā prātā, gribot negribot viņu acīs pārvēršoties par svēto un (elk)dievu.
Pāvests laiku pa laikam savās misēs pavēsta kādu jaunu «patiesību», ko pēc tam masu saziņas līdzekļiem pasviež viņa sabiedrisko attiecību speciālisti, un pāvests atkal ir populārs. Taču vakar Benedints XVI pateica kādu atklājumu: zemajā dzimstības līmenī vainojams mīlestības trūkums.
«Aiziešu, paprasīšu biļeti ārākāpējam!» trolejbusā apņēmīgi paziņoja kāds ap desmit gadu vecs puišelis savai drusku jaunākajai biedrenei. «Es arī paprasīšu,» sacīja meitene. «Ei, a tu labāk paprasi man arī,» šķiet, maskulīnas dominances tiesības apjautis, zēns vēlējās izmantot situāciju.
Tu neesi nekas. Nē, Tu esi kaut kas vairāk par nulli. Vēl esi, jo reklāmas saukļi atkal un atkal cenšas pārfrāzēt totalitārās antiutopijas saukļus, kas no trim ir kļuvuši par vienu, un tagad skan tā: mazāk ir vairāk.
Mūsdienu pasaulē informācijas atlases kritērijs «realitāte» kļūst aizvien mazāk svarīgs. Ziņas? Varbūt, ja par ziņām dēvējam to, kas notiek. Taču mēs tikpat daudz, ja ne vēl vairāk izvēlamies to, kas varētu notikt, to, kas nenotika un to, kas notikt nevar. Tādos apstākļos nemaz nav tik sarežģīti izveidot pašiem savas realitātes, kur notiekošais ir tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks kā objektīvā pasaule ar saviem kariem, slimībām, badu, laimītēm un opija laukiem.
Kopējais spriedums par populāro kultūru ir nepārprotams — viss komercializējas. «Paskaties uz «System of a Down» — viņu tagadējos gabalus ar «Toxicity» ne salīdzināt nevar. Un «Rammstein» arī - viņu beigās, kad «Amerika» skanēja pa radio, nelabi palika,» ar nopietnu sejas izteiksmi stāstīja biedrs metālists. Tāpat arī «Green Day» koncertalbumu «Bullet in a Bible» Delfu mūzikas speciālists Andrejs Veitners pērnā gada beigās nodēvēja par hamburgeru kultūras izpausmi. Tāpat «Paradise Lost», drūmo gotiskā roka masku nomainījusi uz tās elektroniskāku izpausmi, nu dabū krietni nopūlēties, lai dabūtu atpakaļ veco slavu, kas viņiem, protams, neizdosies.
No dažādu tautu valodā lietotājiem vārdiem nereti var izdarīt secinājumus par šīs valodas attīstījušo tautu vērtību sistēmu. Krievu «работать» (strādāt) līdzība ar «раб» (vergs) ir viens no šiem klasiskajiem piemēriem.
Laiku pa laikam iedomājos arī par citiem gadījumiem, piemēram, kad vienam vārdam atklājas dažādas atšķirīgas nozīmes. Svešvalodas šiem pētījumiem izmantot ir ērtāk, jo dzimtajā valodā daudz kas šķiet pašsaprotams. Taču izdomāt, kādā veidā «forge» nozīmes ‘izvirzīties priekšplānā’ ‘kalt (smēdē)’ un ‘viltot’ spējušas satilpt vienā vārdā, šķiet, visvieglāk ir, analizējot tos, kas šo valodu lieto. Bet, tā kā to lieto pārmēru daudz cilvēku, tikai etimoloģija var teikt, vai pie vainas ir briti, amerikāņi vai vēl kāda angliski runājošo pasuga.
...tāpat kā daudzie «con-» vārdi angļu valodā, kas mēdz šķist tik līdzīgi — «conceal» (noslēpt), «concede» (pieļaut) un «conceive» (iecerēt). Kārtējās mazās ikdienas mīklas, kas dažiem jau ir atminētas.
Viens no iemesliem, kāpēc pēc dažiem gadu desmitiem pasaulē valdīs ķīnieši, ir tas, ka viņi ir tik čakli un apņēmīgi. Un, iespējams, viens no iemesliem, kāpēc viņi ir tik čakli un apņēmīgi, ir tas, ka viņu ir tik daudz. Un tas savukārt nozīmē, ka viņiem no tiesas ir cerības valdīt pār pasauli – jo vairāk tāpēc, ka viņi spēj valdīt pār internetu un citiem saziņas kanāliem.
Rīgā ir tik daudz kapu, bet autobusi brauc tikai uz Ulbrokas kapiem. Pat meklētājā ierakstot frāzi Ulbrokas kapi, pirmajā lappusē Tev piedāvās vien izvēlēties vien sabiedriskā transporta pakalpojumus uz turieni vai vienkārši bezkaislīgu informāciju, ka tāda vieta nudien pastāv. Tāpēc katru reizi, kad redzu pieturā apstājamies šādu numuru autobusu, pārņem vilinājums kāpt iekšā. Es nezinu, kas tur ir, iespējams, ka vēl viens no pasaules galiem — papildus diviem citiem līdz šim atklātajiem.
Masu komunikācija pārstāv pati sevi, tā bieži vien ir pašpietiekama -- protams, gadījumos, kad tā nedomā par savu politisko kapitālu, procesu ietekmēšanu sev vēlamajā virzienā, vai arī necenšas izdabāt auditorijai. Taču, tā kā reti kurš izdevums Latvijā pietiekami detalizēti zina, kas ir tā auditorija, un ko tā vēlas, bieži vien ziņojums ir paredzēts nevis auditorijai, bet gan lai būtu -- un tā ir tā pate pašpietiekamība.
Mūsu neveselīgā interese par masu komunikāciju noveda pie tā, ka vajadzēja beidzot iepazīties ar reanimēto sava laika humora un satīras ikonu — žurnālu «Dadzis». Kopējais iespaids — tik tiešām, sava laika ikona, taču tas nav šis laiks.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu žurnāls «Dadzis» »
