«Nu, ko jūs tur tagad izdarījāt?» dusmīga bibliotekāre jautāja kalsnam puisim ap 20, kurš bija pamanījies nokārt kādas publiskas bibliotēkas datoru. «Jūs sākāt, jūs arī pabeidziet,» viņa teica aizvainotā balsī, kad puisis, kājās pieslējies, nervozi skatījās datora monitorā, lai gan tanī brīdī bez noklusējuma zaļā pamatvirsmas fona tur nebija nekā cita, ko pētīt - windowz exploreris bija kaut kur pagaisis. «Ko tad jūs lienat pie datora, ja nemākat rīkoties?» bibliotekāre nezaudēja ne kripatas sava tēla, kamēr puisis acīmredzot apsvēra iespēju līst taisni zemē iekšā - sabārta bērna emocijas viņā bija tik aizkustinoši labi saskatāmas. «Tad jūs varat vairs še nenākt! Uz redzēšanos!» «Bet disks?» puisis bailīgi pajautāja. «Uz redzēšanos!» atcirta bliotekāre, un nabags paņēma jaku no pakaramā un gāja uz durvju pusi.

Kāpņu telpā viņu panācu un prasīju, ko ta šis tādu kompim izdarīja. Kalsnais rādīja man kādu šķietami nelicencētu disku ar windowz logo uz vāciņa (pēc windowz instalācijas diska vāciņa kopijas gan neizskatījās), tomēr neko prātīgu paskaidrot nespēja, garās sarunās neielaidās un drīz vien metās pa durvīm ārā.

Bet es paliku nesaprašanā -- varbūt vajadzēja bibliotekārei pastāstīt, ka datori dažkārt mēdz nokārties tāpat vien un ka tas publiski lietotām mašīnām (par win98 nemaz nerunāsim) ir tikai «normāli» (man nav ilūziju par bibliotēku sistēmadminisratoriem) un ka tāpēc jau nav nabaga censonis jāaprej. Eh, grūti tā.

nu jau tuliit 2 ned buus kaa esmu pamatiigi nojuugusies. nez pati no sevis gandriiz sajuku praataa, bij bail iziet uz ielas un satikt cilveekus. tagad it kaa atkal viss ir ok, tikai siis visas dienas neesmu neko sakariigu eedusi kaa rezultaataa esmu zaudeejusi 5 kg un gandriiz visas dreebes neturaas uz maniim vairs. arii tagad paskatoties uz eedienu man naak veemiens un nevaru neko paari luupaam dabuut. par to mani gribeeja jau piekaut vairaaki cilveeki, bet tad jau labaak needu nekaa vemju. aaa bet alus vienalga rlz. paartieku var tiekt tikai no taa un no cigareteem.. pati apzinos ka pamatiigi chakareeju savu kjermeni, bet savaadaak pagaidaam nevaru.

 Grūti.

Vakarnakt sapratu:

1. Labākais, kas man pieder, ir tas, kas man pieder.
2. Labākais, kas man pieder, nepieder man vienam.
3. Labākais, kas vispār ir, pieder citiem.
4. Es nevaru labāk kā es varu
5. Es varu labāk.

Here I am, on the road again.
There I am, up on the stage.
Here I go, playing star again.
There I go, turn the page

Metallica — Turn the Page (Bob Seger cover)

Laba diena, lai beigtu studijas. Tomēr nē, jāiet uz maģistrantūru.

Šodien divas meitenes Mazā Pils ielā spēlē kokli un flautu. Tvēru kabatā, iemetu futlārī sauju santīmiņu, un apstājos paklausīties.

Flautas skaņas piepildīja visu ielu, un man uz brīdi šķita, ka es vairs neesmu tur, kur biju pirms pāra minūtēm, ka es īstenībā te nemaz nestāvu, nosvīdušu pieri un uzrotītām piedurknēm un ka 21. gadsimta sākums nenozīmē neko. Skaņas šķita tik pazīstamas, lai arī nekad agrāk nedzirdētas -- gluži kā skumjas, ko nevar atdzerties. Iela tik mierīga, it kā tā nebūtu mūžam ņudzošājā Vecrīgā, bet kādā mazā pilsētiņā, kuru apbrīnot brauc tikai reti tūristu bariņi. Cilvēki soļo garām, bet viņi visi šķiet citādi -- klusi un mazliet bikli. Viņi neapstājas, bet viņi dzird.

Aiz stūra -- tur jau Doma laukums ar alus strebjamajām nojumēm, cilvēku čalām, motocikliem un pokemonu armijām. Un mazā ielas mūzika tad ir tik tuvu, arī tanī pašā laikā vairs neaizsniedzama. Skaņas, kas tepat vēl bija pirms brīža, simts metrus tālāk jau ir mirušas un aizmirstas. Jāiet prom.

Svešvārdu vārdnīcā pirms neatminamiem laikiem vārda «objektīvs» skaidrojumiem, kuri ir veseli četri, kā izrādās, esmu klāt pierakstījis vēl vienu: Tas, ko saka meitenes.

Padomā tikai, 22 gadi izniekoti.