Kā, vai tad jūs ceturtajā kursā vēl neatšķirat labo no ļaunā?
(citāts no lekciju pierakstu zelta fonda)
Nu jā, pasniedzēj.
Visur kāpnītes. Augšā un lejā. Paskaties pa logu izgaismotajā kāpņu telpā. Redzi? Divos virzienos. Un cilvēki iet. Cilvēki kāpj. Kad viņi ir uzkāpuši labi augstu, vai vismaz viņiem šķiet, ka ir uzkāpuši -- piemēram, līdz 3. stāvam, savam dzīvoklim, var uzspļaut zemāk esošajiem. Var no balkona, var arī turpat kāpņu telpā. Un tādos brīžos jau reti kad ienāk prātā, ka tas tur piektajā stāvā domā un redz tāpat. Arī viņš jūtas augstu. Arī viņam savajagas. Nu, vismaz paraudzīties uz citiem no augšas. Taču stāvu ir pulka un nekad jau nevar zināt, cik daudzi uz Tevi skatās no augšas. Bet kāpnītes vēl ir. Vēl arī Tu vari pakāpties. Vēl arī Tu vari paraudzīties augstāk un tālāk.
Dzirdēju atziņu: «Vispār nāve mani ļoti interesē. Kā nekā — nākotne...»
Iegriezu ar nazi pirkstā. Labu brīdi skatījos sīkajās asins pilītēs, kas ātri vien sarecēja, un domāju -- tur kaut kas ir. Asinīs ir dzīvība, asinīs ir kustība, mobilitāte, disciplīna, funkcionalitāte, kas izkopta līdz sīkumam. Asinis neapjūk. Tās rit. Vai arī iet bojā, daudz nedomājot.
Aizraujoši skatīties uz cilvēku, kas sapņo. Varbūt pat murgo. Ļoti aktīvi. Laiku pa laikam viņš sakustas, pagriežas uz otriem sāniem, tad atkal atpakaļ, dažkārt savā sapņošanas valodā izmezdams pa nesaprotamai frāzei un šad tad arī aktīvi žestikulēdams. Īpaši aizraujoši tas ir gadījumā, ja pētāmais cilvēks pa dienu diez ko runātnīgs un žestikulēt kārs nav. Taču sapņošana parāda viņa citādo būtību. Sapņi viņam ļauj būt citā realitātē ar citiem noteikumiem.
Tev nekad nav bijis tā, ka sapnis Tevi tura savā varā? Īpaši gadījumā, kad sapnīša vietā pie Tevis atnācis murgs. Padomā tikai - dažs labs pa dienu grib, bet nevar aizbēgt no šīs realitātes, bet pa nakti - no citas. Un abas tās taču ir īstas. Abas savā ziņā ir cilvēka iztēles auglis un abas tās var interpretēt attiecībā pret cilvēka pieredzi, attieksmēm un sajūtām.
Varbūt nemaz nav tik slikti, ka lielāko tiesu savu sapņu cilvēki aizmirst.
Vietnē karikatūra.lv mākslinieks Gatis Šļūka ir izlicis publiskai apskatei savus lieliskos zīmējumus. Īpaši sasmējos par šo te. Bet nebūs vairs tautai prieka un lādēšanās, Streips no radio ir prom.
Naktīs dažkārt uz mana galda deg svece, tīdama istabu mazliet domīgā atmosfērā. Katrai svecei gaisma ir citāda. Viena būs bailīga un drebēs caurvēja dēļ manā istabiņā, cita braši degs un iedrošinās arī manus sapņus. Daža svece raudās, cita cietīs klusu un no sevis atstās tikai dakts pelnus sasprēgājušajā svečturītī.
Brīvības ielā netālu no Gaisa tilta manu naksnīgo gājienu uz brīdi pārtrauca un iepriecēja kāda pie elektrības kastes pielīmēta A4 formāta lapa, kurā ar centīgu pensionāra rokrakstu bija uzrakstītas neticamas lietas: autors vēsta, ka pagājušā gada jūlija avīzē «Vesti» bijis rakstīts par kādu reliģisku kopienu Šveicē, kas atklājusi mūžīgo dzinēju, taču tā darbību tura slepenībā, jo dzinējs rada daudz siltuma, tāpēc plaša tā lietošana var radīt siltumnīcas efektu pasaulē.
Nepamanīju, pa kuru laiku vīrs iekāpa tramvajā, taču laikam jau ilgi nevarēja būt -- konduktors tikko bija beidzis karot ar kādu citu bezbiļetnieku un tagad bija pievēries šim pēdējam. Iesākumā pat nevarēja pateikt, ka viņš ir no realitāti mainošo vielu pārņemtajiem, taču, kad cilvēks nespēja nokārtot savas saistības ar konduktoru, pavērās cits skats -- mierīga, īpatnēji nosvērta uzvedība, nesakarīga runa un nopietnas problēmas piecelties no ieņemtās sēdvietas pēc tam, kad Biļešu Cilvēks vairākkārt bija iebalstījis sānos. Pieturā vīrietis vēl stīvējās pretim, taču beidzot konduktors viņu pa aizmugurējām durvīm izgrūda laukā, un tramvajs aizbrauca tālāk savās sliedēs.
Pēc notikušā es paraudzījos pa tramvaja logu, lai redzētu, vai laukā izgrūztais tramvaja pieturā turas uz kājām, vai varbūt viņa apreibinātais prāts atstājis nelietojamo ķermeni guļam iespējamā kritiena vietā. Nekā, vīrs mazliet grīļīgi noskatījās mums visiem pakaļ, bet konduktors no vagona aizmugures mierīgi gāja atpakaļ uz savu vietu.
Gribējās ieskatīties viņam sejā un pateikt: «Tas tev labi izdevās, vecīt! Nebija jau viegli. Turies!» taču konduktors, uz mani nepaskatījies, nekāda publikas auditorijas atbalsta nemeklējis un nesagaidījis, apsēdās savā krēslā.
Jocīga tāda izrāde bez aplausiem un ovācijām.
Filma Aplis 2 atgādināja iemeslus, kuru dēļ tika dibinātas psihiatriskās dziednīcas, proti, lai aizbāztu muti zinātājiem un citādajiem.
Kā savā grāmatā «Madness and Civilization» norāda Mišels Fuko, pirmā psihiatriskā slimnīca tika izveidota 1656. gadā Parīzē. Līdz tam laikam sabiedrībā nebija attieksmes, ka trakums ir kaut kas ļauns, drīzāk valdīja uzskats, ka ar neprātīgā muti runā Dievs un ka trakais ir izredzētais, svētlaimīgais, kas spēj teikt patiesību. 18. gs jau bija gana plaši pazīstamas patversmes trakajiem, jo kapitālisma attīstība lika šos cilvēkus izolēt no sabiedrības. Kapitālismā ļaudīm ir jāstrādā, tātad nespēja strādāt ir neveselīga. Šai tendencei attīstoties tālāk, mēs varam iezīmēt psihiskās dziednīcas lomu «nepareizo» viedokļu apklusināšanā, kas gana labi bija novērojama arī Padomju Savienībā un citās zemēs ar totalitāru iekārtu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Enter the Ring »
