mosties.org

2002. gada 27. augusts 00:00

vakara skats

Manā priekšā guļ oranža saule. Kā dzīva. Visapkārt ir dūmi un putekļi, un es jūtu, ka laika vairs nav daudz. Es stāvu uz Jūrmalas šosejas un neko daudz neredzu, jo viss, ko apgaismo laternas, ir vieni vienīgi mākoņu krāvumi. Es izpūšu gaisu no plaušām un redzu, kā tie pārveidojas, taču projām neiet. Spriedze nereāla, taču skaidri sajūtama.

Saule guļ manā priekšā, bet man nepietiek spēka to pamodināt. Tikai tad, ka tumsa cīņu jau ir uzvarējusi, es pieeju klāt saulei, un tā, manu pieskārienu sajutusi, atver acis, skatās manī un smaida. Tumsa sastingst.

2002. gada 26. augusts 00:00

stikla siena

Te vēl dzīvo dažas mušas. Tās kā roboti, neko nedomājot, neprāta šausmās sitas pret stiklu, cenšoties izkļūt laukā. Sitas, sitas, parāpo un atkal sitas.

Te nu uz skatuves nāk šodienas izrādes lielā zvaigzne Lapsene, kas domājas esam gudrākā no istabā salidojušajām lidojošajām būtnēm. Lapsene pagrābj vienu mušu, laikam depresīvāko, un tūlīt jau lidos uz pūzni, lai saņemtu honorāru par teicamu operācijas izpildi, bet... arī Lapsenei stikls ir šķērslis. Mušu laist vaļā būtu neprāts, tas tāpat sarežģīto stāvokli neuzlabotu. Un Lapsene pate sāk sāpot no rūts uz rūti un sisties pret stiklu. Te nu bija lielās cerības.

Arī mūsu dzīvē tā dažkārt notiek. Kad Tu, cilvēks, esi nodomājis, ka Tev ir uzsmaidījuse Laime vai Laima, kas nu kuram, izrādās, ka ir sliktāk nekā tev šķitis. Ko darīt - izlem pats.

2002. gada 23. augusts 00:00

alga

Šodien es sev jautāju, kāpēc vieni cilvēki, labu panākumu auras ietekmēti, pārvēršas par izspiedējiem, žmogiem, nenovīdīgajiem un visādi citādi sliktajiem, bet citi - turpina būt iecietīgi, pretimnākoši, izpalīdzīgi un visādi citādi labi. Ja cilvēks konkrētās aprindās tiek uzskatīts par vienu no labākajiem savas nišas aizpildītājiem, kāpēc ir cilvēki, kas necenšas no tā izsist pēc iespējas lielāku labumu un attīstīt savu nišu, kā arī iekarot citas? Kāpēc ir cilvēki, kas paliek lāga džeki tad, ja neviens nebūtu tiesīgs no viņiem to prasīt?

Te ir vismaz divas iespējamās atbildes: vai nu cilvēks negrib vai nemāk izmantot situāciju un ir apmierināts ar savu pašreizējo stāvokli, kaut gan viņam nav izpratnes par lietām, vai arī viņš grib saglabāt savu statusu kā Cilvēks Priekš Visiem. Šim Cilvēkam ir laba sirds, un viņš sadarbojas ar tiem, kuriem viņš ir vajadzīgs, nevis ar tiem, kas var dot lielākus labumus.

2002. gada 16. augusts 00:00

laiks pieder Tev

Es eju visu nakti. Asfalts kūst man zem kājām, naksnīgās debesis debesis aicina sākt konstruktīvu dialogu ar meteoru, kas iznīcinās ne ta neiznīcinās vismaz kādu kontinentu. Es uz to neskatos, es eju tālāk.

Es eju visu nakti un nonāku rītausmā. Laika pilsēta ir man pie kājām. Tikai vārti ir ciet.

Morāle? Tev nebūs cita laiku iekārot kā vien savējo. Taču pasaulē ir hakeri, kas uzlauž Laika pilsētu un iegūst svešu laiku. Tā vienkārši notiek? Šaubos, jo Tavs Laiks ir tavs īpašums - atkaro to! Kam Tev bizness, kam Tev māja Kalifornijā, ja Tev nepieder pat laiks? Tu esi kļuvis par sava laika zagļu kalpu.

2002. gada 14. augusts 00:00

uz ceļa

Mašīna manu acu priekšā nobrauca vardi, taču es tur neko nevarēju darīt. Ir lietas, par kurām mēs varam teikt: Tā vienkārši notiek. Un vienīgais, ko es spēju darīt vardes labā, bija piedāvāt tai necilu atdusas vietu atvērta tipa kapā ceļa malā.

Frāzei «tā vienkārši notiek» ir alternatīva - mēs esam cilvēki un kurš gan cits, ja ne mēs varam kaut ko mainīt. Mēs paši varam izvērtēt savas labās un sliktās puses, mēs varam analizēt un izvērtēt, un, galvenais, mēs varam rīkoties. Mēs varam rīkoties visādi, lai panāktu konkrētu rīcību, lai mainītu pat veselu tautu likteņus - to vēsture ir parādījusi. Protams, mēs, cilvēki, it kā esam arī atbildīgi par savu rīcību. Nu jā - bet uzvarētājus jau netiesā.

2002. gada 13. augusts 00:00

sausums lietus gaidās

Sausums izkaltē visu. Avīzes lapas, gluži sausas izčākstējušas, tikko ir atgriezušās no tipogrāfijas. Sausa ir pat informācija, ko prasmīgs lasītājs var iegūt, pārlapojot izčākstējušo avīzi. Sausas ir manas domas, kas ar klusām šausmām gaida lietu.

Lasīt tālāk →

2002. gada 11. augusts 00:00

make yo’ move

Dažkārt es pirms gulētiešanas uzspēlēju Spider Solitaire. Tā ir tāda spēlīte ar kārtēm, ar kuru ir apgādāts vai ikviens Windowz kopš ME versijas.

Šī spēle labi parāda nejaušības nozīmi mūsu dzīvē. Viens aplams gājiens, un dators jau jūtas kā līderis nevienlīdzīgajā cīņā. Pāris atpakaļgājieni, un Tu jau vairs neesi tik bezcerīgā situācijā. Tā arī dzīvē mēs dažkārt izvēlamies nepareizos cilvēkus, ar ko dzīvoties, nepareizus ceļus un nepareizus mērķus. Tikai, kad nonākam strupceļā, ne vienmēr ir iespējams paiet atpakaļ un sākt ceļu par jaunu. Mēs neatceramies, kas bija pirms tam un nezinām, kas būs turpmāk, tamdēļ atliek vien iet uz priekšu un izdarīt izvēli. Citas šodienas nebūs, taču dažiem arī ar šo vienu ir par daudz.

2002. gada 10. augusts 00:00

balsis

Kaijas ķērc kā lakstīgalas, kas, lietu mānīdamas, lido tik zemu, ka ne aizsniegt. Es paskatos uz savām rokām un domāju - ir tik savādi, ka es sevi varu kontrolēt. Es paskatos spogulī, pašķobu degunu, parādu sev zobus (jāiebiedē taču kaut kā ir) un izeju ārā uz ielas. Mans attēls spogulī man neseko, tas paliek gaidām mani atpakaļ, toties es atkal neesmu viens - man seko ēna, aiz manis paliek zoļu nospiedumi izkusušajā asfaltā un mana IP adrese kāda portāla nodrošinātājdatora atmiņā. Es zinu - kad manis vairs nebūs, mani nešķiramie izsekotāji un pēdu skaitītāji paliks. Ja es neiziešu uz ielas un neskatīšos spogulī, tie arī nevienam nerādīsies, bet tie paliks. Mūsu kolektīvās atmiņas individuālo apcirkņu sastāvdaļas.

2002. gada 8. augusts 00:00

halucinācijas

Katru vakaru 22.00 no manas atvilktnes izlien zaļš vells un saka: «naac iesim pasaulee piedaliisimies holograafiskaa kalna lieshanaa», bet es atbildu: Nē, es palikšu tepat un skatīšos, kā oranžs mēness ir pavērsis savu skatienu prom no Zemes un nemaz vairs ar nevienu nekontaktējas. Tomēr zinu, ka pienāks diena, kad man vairāk interesēs izliet hologrāfisku kalnu nekā skatīties uz nerunīgo mēnesi.

Tā lūk - katram ir tiesības izvēlēties. Un ir laimīgs tas, kurš garām palaistu izdevību savas dzīves laikā vēlreiz satiek un prot labi izmantot.

2002. gada 3. augusts 00:00

nemiers

Šodien, ejot uz tikšanos, nekādi nevarēju saprast, kāpēc esmu tik nemierīgs. Kad ierados tikšanās vietā ar divu minūšu nokavēšanos, sapratu -- nevajadzēja skatīties pulkstenī, tad nebūtu ne jausmas par to, ka es varētu kavēties.

Varbūt vasara ievilkusies pārāk ilgi? Iespējams, tik ļoti esmu iejuties brīvlaikā, ka esmu aizmirsis uzmanīt laiku. Laiks skrien man garām, laiks pazūd, ja to neuzmana un neskatās pulkstenī, kaut gan arī tas bieži vien mānās. Man pieder viss laiks šajā pasaulē -- vismaz pašlaik, kad savu dienas režīmu vairāk vai mazāk kontrolēju pats. Bet man piederošais laiks tā vien grib kā izkust, aizskaloties, izbirt no manas atvilktnes.

Meklēšana

Šī diena

  • Baiba, Barba, Barbara

pēdējās atsauksmes

  • Viktors: Ka man nav ko darīt man nužna palīdzīb matenē
  • Edijs: Ja mums ir foto un video materiāli, kur redzams, kā Koperfīlds pazudina brīvības statuju, ko tad tas …
  • Vitolds: Viena no skaistākajām vietām Latvijā!
  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Qeg
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velams no valmi…

izvēlēts raksts

Pirms dažiem gadiem pie mums uz dzelžu zāli regulāri piestaigāja kāda meitene. Pēc izskata tāda meitenīga, tomēr, kad viņa cilāja stieņus, mēs, puiši, labāk stāvējām nostāk. Šodien zālē atkal redzēju vienu meiteni, bet šī bija pavisam citādāka -- uz krūtīm vairāk par 20 kilogramiem uzspiest nevarēja, un ar tādām mazām handelītēm vien apkārt nēsājās. Klusējot uzmetuši viņai kritisku aci, šo būtni mēs ignorējām.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu meitenes pie dzelžiem »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas