mosties.org

I love you: kā vientuļai sievietei pārdzīvot Valentīndienu?Autore: Zelda Lī. Publicēts žurnālā «Ieva» 2004. gada 11. februārī [Nr. 6(330)]


Valentīndiena un Ziemassvētki savā ziņā ir līdzīgi — abi svētki ap sirdīm vien grozās, piparkūkas vai šokolāde — kāda nu tur atšķirība. Raugoties no vientuļas sievietes pozīcijām, tomēr jāatzīst, ka Valentīndiena ir vēl ļaunāka nekā Ziemassvētki.
Pieņemts, ka Ziemassvētkos uz mājām jāatstiepj eglīte — un to tu vari paveikt bez grūtībām! Bet tad jau Valentīndienā mājās vajadzētu atstiept vīrieti! Un tas jau vairs nav tik viegli izdarāms...

avots: mosties.org

...Nezinu, vai tas ir vecums, kas nenāk viens, vai vienkārši ilga seksuāla atturība, bet ar dziļām skumjām nākas atzīt, ka, tuvojoties kārtējai Valentīndienai, manī sarosījušās dažas stervas pazīmes:

  1. ievēroju, ka vairumam plīša lācīšu ar sirsniņām ir ļoti slikta kvalitāte;
  2. kad divi četrpadsmitgadīgi jaunieši, sadevušies rokās, paziņo, ka Valentīndienā svinēs savas mīlestības svētkus, es to nespēju uztvert nopietni, kaut gan —
  3. arvien vairāk sliecos domāt, ka tieši četrpadsmit gadīgiem jauniešiem Valentīndiena domāta (jo kurš gan cits pērk tos ļoti sliktās kvalitātes plīša lācīšus?).

LABĀ ZIŅA IR TĀ, KA ŠOGAD VALENTĪNDIENA IEKRĪT SESTDIENĀ!

Labi gan, ka šogad Valentīndiena iekrīt sestdienā. Mana fantāzija jau arī ir beigusies. Ko tikai es neesmu darījusi visus pēdējos gadus, lai neizlēktu no vispārējā laimīgi spiedzošā meiteņu pūļa, kas NEPĀRTRAUKTI saņēma apsveikumus, ziedus un dāvanas! Vai tad es varēju nereaģēt?
Man arī nācās — es uzsveru, NĀCĀS! — NEPĀRTRAUKTI saņemt apsveikumus, ziedus un dāvanas...

Nejautājiet, kā.
Un, lūdzu, lūdzu, cienīsim manu privāto dzīvi, — nejautājiet, NO KĀ...

...Tas ir viens no liela sieviešu kolektīva mīnusiem: tu vari rāpot apkārt ar salauztu ceļgalu, un visas izliksies to neredzam, bet atnāc tikai vienu reizi ar salauztu sirdi — to ievēros uzreiz! Valentīndienā tu vari trallināt kā lakstīgala un lidināties kā taurenītis — ja tevi ne viens neapsveiks, tevi tik un tā uzskatīs par potenciālu pašnāvnieci! Neviens nevienu tik rūpīgi nepieskata kā sieviete sievieti Valentīndienā: kas tas bija? Cik? Par cik? Kad? No kā?

No kā, no kā... Nu labi.
Vārdu sakot, pērn Valentīndienā man nācās:

  • no datora nosūtīt sev 12 noslēpumainas un erotiskas īsziņas (lai pēc tam uzrādītu visām interesentēm!);
  • ar kurjeru nosūtīt sev rozes (bet kurjerpasts tajā dienā acīmredzot bija visai noslogots, tāpēc maita kurjers atvilkās tikai pēcpusdienā, kad tikpat kā neviens vairs nebija birojā!);
  • atnākt no pusdienām ar kaistošiem vaigiem un jaunu veļas komplektu dārga veikala kastē (bet tas nekas, nezaudēju cerību, ka seksīga veļa man tik un tā vienreiz noderēs!);
  • atteikties no ļoti izdevīgas haltūras, daudznozīmīgi paziņojot, ka vakars man ir aizņemts (ha!)

Kaut arī es tā arī nebiju sadūšojusies sarunāt ar savu skaisto, seksīgo brālēnu (bet kam gan tas jāzina?), lai viņš ierodas pie manis sieviešu pārpilnajā birojā un publiski aizvestu pusdienās, pārējie Valentīndienas eksistences pierādījumi bija tik banāli, ka izskatījās absolūti ticami. Sieviešu konsīlija pārbaudījumu es biju izturējusi teicami. Vispārējā uzmanība un sievišķīga ļaunuma pilns žēlums pārsviedās uz kādu citu darbinieci, kura salīdzinājumā ar mani acīmredzot bija mazāk veikla un nebija sarūpējusi sev nevienu alibi.

Kāpēc es to visu darīju?
Acīmredzot tāpēc, ka es esmu stulba.
Vai tas ir svarīgi, ka es saņemu ziedus un dāvanas?
Vai tas ir svarīgi, ko citi domā par manu seksuālo dzīvi?
Ak Dievs, es laikam tiešām esmu stulba!

...Un tomēr — kaut arī man jau sen nav četrpadsmit gadu, acīmredzot arī man Valentīndiena kaut kādu mistisku iemeslu dēļ liekas svarīga, sasodīts! Atgriežoties pie šāgada Valentīndienas, jāsaka, kā ir: tas, ka šogad Valentīndiena iekrīt sestdienā, tomēr neko daudz neatrisina, jo...
NO VALENTĪNDIENAS NEAIZBĒGSI!

Pirmkārt, tā vienalga IR Valentīndiena, un kaut kā tā ir jānodzīvo.
Otrkārt, ar Valentīndienu jau nekas nebeidzas!
Reizēm man pat liekas, ka Valentīndienas galvenā jēga ir nākamā diena ar mūžīgo jautājumu: nu, kā pavadīji Valentīndienu?
Un mēs visi saprotam, ka šajā jautājumā patiesībā ir ietverti simts jautājumi!
Piemēram.
Vai tu arī visu dienu saņēmi noslēpumainus apsveikumus no nezināmiem pielūdzējiem (pārkarsējot mobilo telefonu, uzkarot e-pastu, iedzenot pārgurumā kurjerus — dāvanu piegādātājus utt.)?
Vai tev arī uzdāvināja baltu lācīti ar sarkanu sirsniņu (miļion alih roz, auskaru nabas pīrsingam, visu pasauli utt.)?
Vai tev arī bija romantiskas vakariņas (divatā, Makdonaldā, Otošvarcā, Stokholmas lidostā utt.)?
Vai tev arī bija fantastisks Valentīndienas sekss (motelī, hotelī, uz sirsniņām rotāta palaga, uz lāčādas utt.)?
Un visbeidzot — tas patiesībā ir visu jautājumu jautājums: vai tu atkal biji viena kā parasti?

...Ko uz tādu jautājumu lai atbild?
«Taisnība, visu mūžu es esmu bijusi viena kā koks un Alabamas tuksnesis, pelēka kā dators un Pelnrušķīte, bet, iedomājies tikai, tieši Valentīndienas rītā pie manas blokmājas piejāja princis baltā zirgā — un no visām skaistulēm, kas tajā rītā nāca izmest mistkastes maisiņus, viņš izvēlējās tieši mani!»

...Vārdu sakot — jautājums paliek atklāts: ko darīt ar to velna Valentīndienu?

Ko darīt, ja kāds uzdod liktenīgo jautājumu? Izlikties, ka viss noticis, vai izlikties, ka nekas nav noticis? Es varētu —

  1. izlikties, ka Valentīndiena man neliekas nekas sevišķs;
  2. ieinteresēti atjautāt: «Valentīndiena? Kas tā par valentīndienu?»;
  3. paust viedokli, ka Valentīndiena ir «ievazāti svētki» un man personiski pilnīgi pietiek ar Mārtiņiem un Miķeļdienas gadatirgu;
  4. iesaukties: «Ak Dievs, vai tad sestdien bija Valentīndiena? Tad tāpēc pie manas mājas visu dienu spēlēja simfoniskais orķestris!»;
  5. noburkšķēt: «Kāda Valentīndiena, es sestdien izremontēju dzīvokli, veicu vispārējo ķermeņa vaksāciju, apciemoju lauku radus un vakarā aizmigu ar seju ceptos kartupeļos»;
  6. nomurrāt: «Vai tad bija Valentīndiena? Es visu dienu pavadīju gultā ar Lielisko vīrieti — tā, ka pat nepamanīju, kas par datumu...»

Ups, nu gan aizrāvos... Jāatceras: nevar jau pārāk daudz aizmeloties...

Varbūt vienkārši uzvesties kā kinozvaigznei un uz visiem jautājumiem ar pašcieņu atbildēt: «Bez komentāriem!»? Drošības pēc tomēr plānoju uz kakla ar bērnu grima krītiņiem uzgleznot nelielu zilumu. Lūk! Tas arī būs mans šīgada Valentīndienas koncepts: pikantas detaļas bez komentāries!

BET KĀ PAVADĪT PAŠU VALENTĪNDIENU?

Ir vismaz simts variantu, kā vientuļai sievietei pavadīt Valentīndienu!
Varu satikties ar savām vientuļajām draudzenēm un nodibināt nevalstisku organizāciju «Lauzto siržu apvienība». Mēs varam sarīkot vērienīgu kongresu kādā krogā un secināt, ka Valentīndienas simbols Amors patiesībā ir tikai tāds palielāks lidojošs un kaitīgs insekts!
...Bet krogi būtu pilni ar pārīšiem un būtu ĻOTI stipri jāiedzer, lai to nepamanītu. Valentīndienā es jūtos lieka publiskās vietās. Tas pieder pie mana stulbuma komplekta, bet tā nu tas ir.

Varētu aiziet uz kino. Nē, atkrīt. Tur arī būs PILNS ar pārīšiem. Man šķiet, ka pēdējais laiks nodibināt vientuļnieču kino — tāpat kā māmiņu kino! Vientuļnieču kino pārīšiem ieeja aizliegta!

Vārdu sakot, no simts Valentīndienas pavadīšanas veidiem izsvītrojam 99 variantus un paliek viens, toties pilnīgi drošs un uzticams: pavadīt Valentīndienu mājās. Aizraujoši!

Varētu rakstīt noslēpumainas vēstules, zīmītes un e-pastus ar parakstu «Tava Valentīna», tēlot Likteni-slikteni un sūtīt tos pa labi un pa kreisi. Bet nē, es to nedarīšu. Jo es pati zinu, ka NAV NEKĀ ĻAUNĀKA KĀ SAŅEMT ANONĪMA PIELŪDZĒJA APSVEIKUMU VALENTĪNDIENĀ, SKAIDRI ZINOT, KA TĀ IR TAVA DRAUDZENE, KAS VĒLAS TEVI DRUSKU UZMUNDRINĀT.
Tad tu, cilvēks, jūties pārāk bezcerīgs. Bet vienmēr vajag atstāt vietu cerībai — arī mūža 36.vientuļajā Valentīndienā!

Tātad — izlemts: šāgada Valentīndienā es nedarīšu NEKO! Vienkārši lieliski izgulēšos, lieliski paēdīšu, lieliski paskatīšos televizoru, lieliski nesaņemšu ne mazāko Valentīndienas sveicienu, pat ne pašu maziņāko, stulbāko sarkano I love you sirsniņu. Cik drausmīgi! Cik drausmīgi!

Runājot par dāvanām — pa e-pastu jau sākuši klejot Valentīndienas jociņi. Nupat saņēmu sūtījumu ar nosaukumu «Valentīndienas dāvana». Iedomājies: tu atver failu, un datora ekrānā parādās divas jaukas, ar lenti pārsietas dāvanu kastes: pie zilās kastes uzraksts: «Dāvana vīriešiem». Pie rozā kastes — «Dāvana sievietēm».

Protams, es vispirms uzklikšķināju peli uz vīriešu dāvanu kastes! Parādījās ĻOTI SKAISTAS, IEDEGUŠAS, SEKSĪGAS DŪDIŅAS. Bez nekā. Plikiņas kā eņģelīši.
Kā jums liekas, kas parādījās, atverot dāvanu kasti sievietēm? Trīs ĻOTI ĻOTI RESNI vīrieši. No mugurpuses. Tikai vienam no viņiem kājās bija apakšbikses. Stringi.

Skaidrs, ka šo brīnišķīgo un ļoti smieklīgo joku ir izgatavojuši sasodīties datoristi vīrieši! Tas vēlreiz apliecina tikai to, ka vīrieši Valentīndienu neuztver tikpat nopietni, kā to uztver sievietes. Viņiem par mūsu mokām nav ne jausmas! Un tomēr — es esmu priecīga, ka esmu sieviete. Tāda maza, vientuļa sievietīte lielās Valentīndienas priekšvakarā...
I love you, mans Valentīn!

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas