mosties.org

Uz kraujas rudzu laukā
Dž. D Selindžers (1951). Fragments. izd.: Jumava, 2001. 142. — 145. lpp

16

[..]

Kaut arī bija svētdiena un Fībija nevarēja būt šeit ar savu klasi, kaut laiks bija drēgns un draņķīgs, es tomēr izgāju cauri visam parkam līdz Etnogrāfiskajam muzejam. Es zināju, ka mazā ar slidu atslēgu runāja par šo muzeju. Visas šādas ekskursijas es zināju no galvas. Fībija apmeklēja šo pašu skolu, ko es viņas gados, un mēs bieži mēdzām nākt uz muzeju. Mūsu skolotāja mis Egletingera veda mūs uz šejieni vai katru sestdienu. Dažreiz mēs aplūkojām dzīvniekus, bet citreiz visādus seno indiāņu izstrādājumus. Māla traukus, no salmiem pītus grozus un citus priekšmetus. Muzeju es atceros ar ļoti lielu prieku. Pat vēl tagad. Atceros, ka, aplūkojuši šos indiāņu izstrādājumus, mēs parasti gājām uz lielo auditoriju noskatīties filmu. Par Kolumbu. Mums pastāvīgi rādīja, kā Kolumbs atklājis Ameriku, kad izdiedelējis no Ferdinanda un Izabellas naudu kuģu pirkšanai, kā matroži sadumpojušies pret viņu un tā tālāk. Nevienu šis vecais Kolumbs neinteresēja, bet mēs vienmēr ņēmām līdzi daudz saldumu, košļājamās gumijas un citu gardumu, un auditorijā ļoti patīkami smaržoja. Vienmēr tā smaržoja, it kā ārā lītu lietus pat tad ja nelija, un šeit būtu vienīgā omulīgā, sausā un mājīgā vieta pasaulē. Man patika šis sasodītais muzejs. Atceros, ka vispirms bija jāiet cauri indiāņu zālei, lai tiktu auditorijā. Tā bija gara, gara telpa, un sarunāties drīkstēja tikai čukstus. Skolotāja gāja pirmā, tas sekoja klase. Bēni soļi pa pāriem, un katram bija partneris. Mana pāriniece lielāko tiesu bija meitene Ģertrūde Levina. Viņa vienmēr turējās man pie rokas, un viņas plauksta pastāvīgi bija lipīga vai sasvīdusi. Grīdu klāja cements, un, ja kādam bija akmentiņi līdzi un tie izkrita no saujas, tad rībēdami izbārstījās pa visu grīdu, troksnis bija ellīgs, skolotāja apturēja visus un nāca atpakaļ, lai redzētu, kas noticis. Taču mis Egletingera nekad nebārās. Tad mēs gājām gar indiāņu kara laivu, garu, garu kā trīs sasodīti kadiljaki, ja tos sastādītu rindā. Laivā bija kādi divdesmit indiāņi — citi airēja, citi braši stāvēja, sejas izkrāsotas kara krāsās un izskats draudīgs. Laivas pakaļgalā sēdēja kāds pavisam spocīgs vīrs maskā. Tas bija indiāņu zintnieks un dziedinātājs. Man tirpas skrēja pār muguru, uz viņu skatoties, bet man viņš tomēr patika. Un, kad, garām ejot, mēs aizskārām airi vai ko citu, kāds no zāles sargiem allaž teica: «Bērni, neko neaiztieciet,» — bet balss viņam vienmēr bija laipna, nevis tāda kā tiem nolādētajiem kruķiem. Tad mēs gājām garām lielai stikla vitrīnai, kur sēdēja indiāņi, berzēdami koka gabalus, lai iegūtu uguni, un sieviete auda segu. Šī sieviete, kas auda, bija saliekusies priekšu tā, ka redzamas visas krūtis un tā tālāk. Mēs visi mēdzām pamest acis uz tām, arī skuķēni, jo viņi bija pavisam mazi un viņiem, tāpat kā mums, nebija nekādu krūšu. Pie pašām auditorijas durvīm bija šis eskimoss. Viņš sēdēja uz ledus pie āliņģa un ķēra zivis. Divas bija jau noķēris, tās gulēja blakus āliņģim. Jāsaka, viss muzejs bija pilns ar šādām stikla vitrīnām. Augšstāvā to bija vēl vairāk, tur brieži dzēra ūdeni no avotiem un putni lidoja uz dienvidiem pārziemot. Tuvākie putni bija izbāzeņi un karājās stieplēs, tālākie tikai uzzīmēti uz sienas, bet visi šķita patiesi lidojam uz dienvidiem, un, ja nolieca galvu un lūkojās uz viņiem no apakšas, tad likās, ka viņi traucas aizvien straujāk uz dienvidiem. Bet pats labākais bija tas, ka muzejā viss palika pa vecam. Nekas nemainījās. Jūs iesiet tam cauri simtiem tūkstošiem reižu, bet eskimoss vienmēr būs noķēris tikai divas zivis, putni joprojām atradīsies ceļā uz dienvidiem, brieži joprojām dzers no avota, ragi tiem būs tikpat skaisti, kājas tikpat tievas, un sieviete ar kailajām krūtīm aizvien vēl audīs to pašu segu. Nekas nebūs mainījies. Vienīgais, kas mainās, būsiet jūs pats. Ne jau tā, ka cilvēks uzreiz kļūtu daudz vecāks vai kā tamlīdzīgi. Tas patiesi nav galvenais. Jūs tikai būsiet citāds, tas ir viss. Varbūt jums mugurā būs mētelis. Varbūt biedrs, kas bija jums blakus, būs saslimis ar skarlatīnu un jums būs cits pārinieks. Vai mis Egletingeras vietā cita skolotāja pavadīs klasi. Vai jūs būsiet torīt noklausījies, kā tēvs ar māti nikni strīdas vannas istabā. Vai būsiet ieraudzījis peļķi uz ielas, kurā izplūduši varavīkšņaini benzīna plankumi. Vārdu sakot, jūs būsiet kaut kādā veidā citāds — es nemāku lāgā izskaidrot, ko domāju. Varbūt arī māku, bet man diezin kā negribas.

avots: mosties.org

Ejot izņēmu no kabatas savu mednieka cepuri un uzliku galvā. Zināju, ka te nesatikšu paziņas, un laiks bija stipri drēgns. Gāju un gāju, un nepārtraukti domāju par Fībiju, kura sestdienās apmeklē muzejus gluži tāpat, kā es to darīju. Domāju par to, ka viņa aplūko tos pašus priekšmetus, uz kuriem kādreiz skatījos es, un ka viņa pati ir citāda ikreiz, kad redz tos no jauna. Neteikšu, ka šīs domas būtu mani stipri nomākušas, kaut arī nekā jautra tanīs nebija. Būtu labāk, ja zināmas lietas paliktu nemainīgas. Labi, ja tās varētu noglabāt vienā no šim lielajām stikla vitrīnām un vienkārši ļaut, lai stāv. Es zinu, ka tas nav iespējams, un tāpēc tas ir slikti. Tomēr visu laiku es domāju par to, staigādams pa parku.

Meklēšana

Šī diena

  • Oļegs, Vineta

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas