mosties.org

Frīdrihs Nīče — no grāmatas «Tā runāja Zaratustra»
Grāmata rakstīta no 1883. līdz 1884. gadam

IV

Citkārt noziegums pret Dievu bija lielākais noziegums, bet Dievs ir miris, un līdz ar to miruši arī noziedznieki. Pret zemi noziegties ir tagad tas briesmīgākais un neizdibināmā iekšas augstāk cienīt nekā zemes kodolu!

Citkārt nolūkojās dvēsele nicinot uz miesu: un toreiz bija šī nicināšana tas augstākais — viņa gribēja, lai tā būtu vāja, nejauka, izmērdēta. Tā viņi domāja no tās un no zemes vaļā tikt.

avots: mosties.org

O, šī dvēsele bija pati vēl vāja, nejauka un izmērdēta, un nežēlība bija šīs dvēseles izprieca!

Bet arī jūs vēl, mani brāļi, prasāt man: ko stāsta jūsu miesa par jūsu dvēseli? Vai jūsu dvēsele nav nabadzība, netīrība un nožēlojama izprieca?

Patiesi, netīra straume ir cilvēks. Vajadzīgs būt jūrai, lai netīro straumi uzjemtu un nepaliktu netīrs!

Redziet, es mācu jums pārcilvēku: viņš ir tā jūra, viņā var jūsu lielā nicināšana noslīkt.

Kas ir tas lielākais, ko jūs varat piedzīvot? Tā ir lielās nicināšanas stunda. Stunda, kurā jums arī jūsu laime taps par riebekli, kā arī jūsu saprašana un jūsu tikumi. (..)

V

Redziet! Es rādu jums pēdējo cilvēku.

«Kas ir mīlestība? Kas ir radīšana? Kas ir ilgošanās? Kas ir zvaigzne?» — Tā jautā pēdējais cilvēks un blisina acis.

avots: mosties.org

Zeme tad būs kļuvusi pavisam maziņa, un uz tās lēkās pēdējais cilvēks, kas visu padarīs mazu. Viņa cilts būs neizdeldējama kā zemes blusa; pēdējais cilvēks dzīvos visilgāk.

«Mēs esam atraduši laimi,» saka pēdējais cilvēks un blisina acis.

(..) Lāgu lāgiem drusciņ indes, lai patīkamāk sapņotu. un pēdīgi daudz indes, lai patīkami nomirtu.

(..) Neviena gana un neviena ganāmā pulka! Katrs vēlas, lai viss būtu līdzīgs un visi ir līdzīgi: kas citādi jūt, iet labprātīgi ārprātīgo namā.

«Citkārt bij visa pasaule sajukusi,» — Saka smalkākie no viņiem un blisina acis.

Par viņpasaulniekiem

Cietēja un nomocīta dieva darbs man šķita šī pasaule.

Sapnis tad šķita man šī pasaule un kāda dieva safantazējums; krāsaini dūmi kāda dievišķi neapmierinātā acu priekšā.

avots: mosties.org

Labs un ļauns, prieks un ciešanas, un es un tu — tas šķita man krāsaini dūmi radītāja acu priekšā. Novērst gribēja radītājs no sevis skatus, — un viņš radīja pasauli. (..)

Ak, jūs brāļi, šis dievs, kuru es radīju, bija cilvēka darbs un cilvēka ārprāts kā visi citi dievi! (..)

Viņš nav nācis no citas pasaules!

Kas notika, mani brāļi? Es pārvarēju sevī cietēju, es nesu sava paša pelnus kalnā, gaišāku liesmu es sev atradu. Un raugi! Tad šis rēgs no manis atstājās!

Ciešanas tagad man būtu un mokas atspirgušajam tādiem rēgiem ticēt — ciešanas būtu tagad man un pazemošana. (..)

Ciešanas tās bija un nespēks, kas radīja visas viņsaules; un tas īsais laimes ārprāts, kuru pārdzīvo tikai cietējs.

Nogurums, kas ar vienu lēcienu grib tikt pie visa, ar vienu nāves lēcienu, nabaga nezinātājs nogurums, kas pat negrib vairs gribēt, — tas ir radījis visus dievus un viņpasaules.

Par radītāja ceļu

Par brīvību tu sevi saucies? Es gribu dzirdēt tavu valdītāja domu, nevis — ka tu esi aizbēdzis no jūga.

avots: mosties.org

Vai tu maz esi tāds, kas drīkstēja no jūga bēgt? Ne viens vien ir tāds, kas nomezdams savu kalpību, līdz ar to arī savu pēdējo vērtību.

Brīvs no kā? Kāda daļa Zaratustram? Bet gaiši vajaga tavai acij runāt: brīvs priekš kā?

Vai tu spēj dot sev savu labo un ļauno un savu gribu pārkārt pār sevi kā bauslību? Vai tu vari būt sev pašam par tiesnesi un atriebēju?

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas