mosties.org

Džordžs Orvels — «1984»
(1949) — Fragments no 3. daļas III nodaļas: par galvenā varoņa Vinstona pārmācīšanu


Tas bija muļķīgi, Vinston, tiešām muļķīgi! — viņš sacīja. — Jums vajadzētu gan zināt labāk un nerunāt tādas blēņas.

Viņš pavilka sviru atpakaļ un turpināja:

— Nu, es jums pateikšu atbildi uz savu jautājumu. Tā ir šāda. Partija tiecas pēc varas tikai pati savā labā. Citu labums mums nerūp; mūs interesē tikai vara. Ne mums rūp bagātība, ne greznība, ne ilgs mūžs, ne laime; tikai vara, tīra vara. Ko nozīmē tīra vara, to tūliņ sapratīsiet. Mēs atšķiramies no visām pagātnes oligarhijām tajā ziņā, ka apzināmies, ko darām. Visi citi, pat tie, kuri mums līdzinājās, bija gļēvuļi un liekuļi. Vācu nacionālsociālisti un krievu komunisti mums ļoti pietuvojās savās metodēs, bet viņiem nekad nepietika drosmes atdzīt savus motīvus. Viņi izlikās un varbūt pat ticēja, ka varu sagrābuši negribot un uz ierobežotu laiku un ka turpat aiz stūra ir paradīze, kur visi cilvēki būs brīvi un vienlīdzīgi. Mēs tādi neesam. Mēs zinām, ka neviens nesagrābj varu nolūkā no tās atteikties. Varanav līdzeklis; tā ir mērķis. Diktatūru nenodibina, lai nosargātu revolūciju. Vajāšanas nolūks ir vajāšana. Spīdzināšanas nolūks ir spīdzināšana. Varas mērķis ir vara. Vai tagad sākat mani saprast?

avots: mosties.org

Kā jau iepriekš, Vinstonu pārsteidza Obraiena gurdenā izteiksme. Viņa seja bija barga, tukla un neglīta, bet tā pauda gudrību un it kā apvaldītu degsmi, un Vinstons tās priekšā jutās nevarīgs. Tomēr tā bija nogurusi, zem acīm bija maisiņi, uz vaigiem āda valīgi nokarājās. Obraiens noliecās pār viņu, tīši viņam tuvinādams savītušo seju.

— Jūs domājat, ka mana seja ir veca un nogurusi, — viņš sacīja. — Jūs domājat, ka es gan runāju par varu, taču nespēju aizkavēt pat sava ķermeņa sabrukumu. Vai sākat saprast, Vinston, ka indivīds ir tikai šūna? Šūnas pagurums ir organisma spēks. Vai jūs mirstat, kad apgriežat sev nagus?

Viņš novērsās no Vinstona guļvietas un, vienu roku kabatā iebāzis, atkal sāka staigāt šurp un turp.

— Mēs esam varas priesteri, — viņš sacīja. — Dievs ir vara. Bet pašlaik vara jūsu izpratnē ir tikai vārds. Jums laiks apjēgt, ko vara nozīmē. Vispirms jums jāzina, ka vara ir kolektīva. Indivīdam vara pieder tikai tadā mērā, kādā tas beidz patāvēt kā indivīds. Jūs zināt partijas saukli: «Brīvība ir verdzība.» Vai jums kādreiz ienācis prātā, ka to var apgriezt? Verdzība ir brīvība. Viens — brīvs — cilvēks vienmēr zaudē cīņu. Tam tā jābūt, jo ikviens indvīds nolemts nāvei, kas ir lielākā no visām neveiksmēm. Bet, ja viņš spēj pilnīgi un galīgi pakļauties, ja spēj izbēgt no sava «es», ja spēj saplūst ar partiju tā, ka pats ir partija, tad viņš ir visspēcīgs un nemirstīgs. Otrkārt, jums jāsaprot, ka vara ir vara pār cilvēkiem. Pār viņu miesu — bet vēl vairāk pār viņu garu. Vara pār matēriju, ārējo realitāti, kā jūs to sauktu, — nav svarīga. Mūsu vara pār materiju jau ir apbsolūta.

Uz mirkli Vinstons aizmirsa skaitļu ripu. Viņš spēji sakustējās, lai pieceltos sēdus, bet tikai sāpīgi izgrieza locītavas.

— Bet kā jūs varat pārvaldīt matēriju? — viņš iesaucās. — Jūs nepārvaldāt pat klimatu vai ķermeņu savstarpējo pievilkšanos. Un vēl slimības, sāpes, nāve...

Obraiens viņu apklusināja ar rokas mājienu. — Mēs pārvaldām matēriju tāpēc, ka pārvaldām prātu. Īstenība, reālā pasaule ir galvaskausā. Jūs mācīsieties pakāpeniski, Vinston. Nav nekā, ko mēs nevarētu. Neredzamība, lidošana — ko vien gribat. Es varētu pacelties gaisā kā ziepju burbulis, ja vien vēlētos. Es nevēlos, tāpēc ka partija nevēlas. Jums jātiek vaļā no šiem deviņpadmitā gadsimta uzskatiem par dabas likumiem. Mēs dabai dodam likumus.

— Nedodat vis! Jūs pat nepārvaldāt šo planētu. Kā tad paliek ar Eirāziju un Austrumāziju? Jūs vēl neesat tās iekarojuši.

— Nav svarīgi. Mēs tās iekarosim, kad gribēsim. Un, ja arī neiekarotu, kas par to? Mēs tās varam izslēgt no eksistences. Okeānija ir pasaule.

— Bet pasaule pati ir tikai puteklītis. Un cilvēks ir niecīgs — nevarīgs. Cik tam vispār ilgs mūžs? Miljoniem gadu Zeme bijusi neapdzīvota.

— Muļķības. Zeme ir tikpat veca kā mēs, ne vecāka. Kā tā varētu būt vecāka? Nekas vairs neeksistē, vienīgi cilvēka apziņa.

— Bet klintis ar izmirušu dzīvnieku kauliem — mamuti, mastodonti un milzu rāpuļi dzīvojuši jau sen pirms cilvēka parādīšanās.

— Vai esat kādreiz šos kaulus redzējis, Vinston? Skaidrs, ka ne. To izgudrojuši deviņpadsmitā gadsimta biologi. Pirms cilvēka nebija nekā. Ārpus cilvēka nav nekā. Pēc cilvēka, ja tas kādreiz iznīktu, nebūs nekā. Ārpus cilvēka nav nekā.

— Bet viss universs ir ārpus mums. Paskatieties uz zvaigznēm! Dažas starp tām ir miljoniem gaismas gadu attālumā no Zemes. Mēs tās nemūžam nesasniegsim.

— Kas ir zvaigznes? — Obraiens vienaldzīgi atvaicāja. — Uguntiņas dažu kilometru atstatumā. Mēs varētu tās aizsniegt, ja gribētu. Vai arī mēs varētu tās izdzēst. Zeme ir pasaules visuma centrs. Saule un zvaigznes riņķo tai apkārt.

Vinstons atkal drebelīgi sakustējās. Šoreiz viņš neko neteica. Obraiens turpināja, it kā atbildot uz izteiktu iebildumu:

— Protams, atsevišķos gadījumos tas tā nav. Vai nu navigācijā, vai Saules aptumsumu noteicot, mums bieži izdevīgāk pieņemt, ka Zeme griežas ap Sauli un ka zvaigznes ir miljoniem kilometru no Zemes. Bet kas apr to? Vai domājat, ka mēs nespējam radīt divējādu astronomijas sistēmu? Zvaigznes var būt tuvu vai tālu, kā mums kuru reizi vajag. Vai domājat, ka mūsu matemātiķiem tas nav pa spēkam? Vai esat aizmirsis dubultdomu?

Vinstons ierāvās atpakaļ guļvietā. Lai viņš teikstu ko teikdams, ātra atbilde trāpīja viņu kā policista gumijas rundziņa. Un tomēr viņš zināja — zināja, ka viņam ir taisnība. Uzskats, ka nekas neeksistē ārpus cilvēka prāta, droši vien ir apgāžams. Vai jau sen nav pierādīts, ka tā ir maldīga mācība? Tai pat ir īpašs vārds, ko viņš piemirsis. Obraiena lūpu kaktiņos ievilkās viegs smīns; viņš atkal pavērās lejup Vinstonā.

— Vinston, es jums jau teicu, — viņš atsāka, — metafizika nav jūsu stiprā puse. Vārds, ko pūlaties atcerēties, ir solipsisms. Bet jūs maldāties. Šis te nav solipsisms. Ja vēlaties, kolektīvs solipsisms. Taču tas ir pavisam kas cits; patiesībā tiešs pretstats. Tā ir novirzīšanās no temata, — viņš citādā noskaņā piebilda. — Īstā vara, par ko mums jācīnās dienu un nakti, nav vara pār lietām, bet pār cilvēkiem. — Viņš mirkli klusēja un izskatījās kā skolotājs, kas iztaujā apdāvinātu skolnieku. — Kā cilvēks var iegūt varu pār otru cilvēku, Vinston?

Vinstons apdomājās. — Liekot tam ciest, — viņš atbildēja.

— Gluži pareizi. Liekot tam ciest. Ar paklausību vien nepietiek. Ja tas necieš, kā jūs varat zināt, ka tas paklausa jūsu gribai, nevis pats savai? Vara nozīmē uzspiest mokas un pazemojumus. Vara ir spēja saraustīt cilvēku dvēseles gabalos un salikt tās par jaunu pēc sava prāta. Vai nu sākat ieskatīt, kādu pasauli mēs radām? Tā ir tiešs pretstats muļķīgajām hedonistu utopijām, ko iztēlojās vecie reformatori. Baiļu, nodevības un moku pasauli, kur cilvēki samin citus un top samīti, pasauli, kas attīstoties nekļūst vis iecietīgāka, bet arvien nežēlīgāka. Progress mūsu pasaulē būs ceļš arvien lielākām mokām. Vecās civilizācijas apgalvoja, ka esot dibinātas uz mīlestību vai taisnīgumu. Mūsu civilizācija dibināta uz naidu. Mūsu pasaulē nebūs citu emociju kā tikai bailes, niknums, uzvaras līksme un sevis nicināšana. Visu citu mēs iznīcināsim pilnīgi. Mēs noārdām domāšanas paražas, kas atlikušas no laikmeta pirms revolūcijas. Esam pārgiezuši saites starp vecākiem un bērniem, sabiedrības locekļiem, vīriešiem un sievietēm. Neviens vairs nedrīkst uzticēties sievai, bērnam vai draugam. Taču nākotnē sievu un draugu nemaz vairs nebūs. Bērnsu atņems mātēm tūliņ pēc piedzimšanas, kā vistai atņem olas. Dzimumdziņa būs iznīcināta. Radīšana kļūs periodisks pienēkums, formalitāte, līdzīga pārtikas kartīšu atjaunošanai. Orgasmu mēs novērsīsim. Mūsu neirologi pie tā jau strādā. Nebūs citas uzticības kā vien uzticība partijai. Nebūs citas mīlestības kā tikai mīlestība pret Lielo Brāli. Nebūs smieklu, vienīgi triumfāli smiekli par sakautu ienaidnieku. Nebūs mākslas, rakstniecības, zinātnes. Kad būsim visspēcīgi, mums zinātnes vairs nevajadzēs. Nebūs atšķirības starp skaistumu un neglītumu. Nebūs vairs zinātkāres un dzīvesprieka. Visas sāncensības vēlmes būs izskaustas. Bet vienmēr — to neaizmirstiet, Vinston, — vienmēr būs uzvaras skurbums, kas pastāvīgi pieaugs un kļūs aizvien izsmalcinātāks. Vienmēr, ik mirkli būs uzvaras prieks, bauda samīt nevarīgu ienaidnieku. Ja gribat nākotnes ainu, iedomājieties zābaku, kas sabradā cilvēka seju — mūžīgi mūžam.

Viņš apklusa, it kā gaidīdams, vai Vinstons ko neteiks. Vinstons bija lūkojis ierauties atpakaļ savā guļvietā. Viņš neko nespēja izteikt. Sirds viņam bija kā sastingusi.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas