mosties.org

Nepanesamais esības vieglums
Milans Kundera (1984). Fragments. izd.: Zvaigzne ABC, 2003. 7. — 11. lpp.

1

Mūžīgas atgriešanās ideja ir noslēpumā tīta, un Niče ar to viesa neizpratni citu filozofu prātos. Padomājiet paši: reiz atkārtojas it viss, ko esam jau pieredzējuši, un šī atkārtošanās atkārtojas vēl līdz bezgalībai!

avots: mosties.org

Per negationem [no pretējā, caur noliegumu — latīņu val.] mūžīgās atgriešanās mītu saprot tā, ka dzīve, kas zūd reizi par visām reizēm un neatgriežas, ir līdzīga bezsvara ēnai un nedzīva jau pirms miršanas; vai tā bija atbaidoša, skaista, cildena, tās dailei, cēlumam vai baismībai nav nozīmes. Tā nav vēri ņemama, tāpat kā divu Āfrikas valstu karš četrpadsmitajā gadsimtā, kas neko nav grozījis pasaules vaibstos, lai gan neizsakāmās mokās gāja bojā simtiem tūkstošu nēģeru.

Vai četrpadsmitajā gadsimtā notikušā divu Āfrikas valstu kara faktā kas mainīsies, ja to mūžīgā atkārtojumā pieredzēs neskaitāmas reizes? Tomēr mainīsies — tas kļūs par uzskatāmu, paliekošu, savā stulbumā nelabojamu kompleksu.

Ja Lielajai franču revolūcijai būtu lemts mūžīgi atkārtoties, franču historiogrāfija tā nelepotos ar Robespjēru. Bet, tā kā tā spriež par norisēm, kas neatkārtosies, asiņainie gadi ir pārvērtušies tukšos vārdos, diskusijās, teorijās, tiem vairs nav svara un tie neiedveš bailes. Ir milzīga atšķirība starp Robespjēru, kas vēsturē parādījies tikai reizi, un Robespjēru, kas mūždien atgriežas, lai cirstu nost francūžiem galvu.

Varam tātad sacīt, ka mūžīgas atgriešanās ideja ir zināma perspektīva, no kuras visu saredz citādi, nekā tas pierasts. Lietu eksistenci vairs neattaisno to nīcība. Kamēr pastāv šāds attaisnojums, mēs nevaram pasludināt spriedumu par lietām. Kā gan lai tiesā to, kas pārejošs? Iznīcības atspulgs it visam piešķir nostalģisku valdzinājumu; arī giljotīnai.

Nesen es sevi pieķēru neticamās izjūtās: pārlapojot grāmatu par Hitleru, daži attēli mani aizkustināja. Proti, tie man atgādināja bērnību, manu kara gadu bērnību. Vairāki tuvinieki aizgāja bojā Hitlera koncentrācijas nometnēs, taču kas gan ir viņu nāve, ja Hitlera fotogrāfijas man atsauc atmiņā tos laikus, kas vairs neatgriezīsies?

Šī samierināšanās ar Hitleru liecina par smagu tikumisku perversiju saistībā ar pasauli, kas kvintesenciāli balstās uz atgriešanās neesamību; šādā pasaulē viss jau iepriekš ir piedots un tātad arī ciniski atļauts.

2

Ja katrs mūsu dzīves mirklis bezgalīgi atkārtojas, mēs būsim piekalti mūžībai kā Jēzus Kristus savam krustam. To ir briesmīgi pat iedomāties. Mūžīgās atgriešanās perspektīvā uz katru mūsu soli gulstas nepanesamas atbildības smagums. Šī iemesla dēļ Nīče mūžīgās atgriešanās ideju sauca par vissmagāko slogu (das schwerste Gewicht).

Ja mūžīga atgriešanās ir vissmagākais slogs, tad mūsu dzīve uz šāda fona var atainoties visā savā brīnišķīgajā vieglumā.

avots: mosties.org

Taču vai smagums patiesi ir briesmīgs, bet vieglums — brīnišķīgs?

Vissmagākais slogs mūs nomāc, spiež pie zemes; mums ļimst kājas. Tomēr sieviete visu laikmetu mīlas dzejā ilgojas pēc vīrieša auguma smaguma. Tātad vissmagākais slogs vienlaikus ir arī dzīves visintensīvākā piepildījuma tēls. Jo smagāks ir slogs, jo mūsu dzīve tuvāka zemei, īstenāka un patiesākai!

Turpretī absolūts sloga trūkums panāk to, ka cilvēks kļūst vieglāks par gaisu, atraujas no zemes un reālās esības un lidinās augstumos, kļūst tikai pusīstens, un viņa rosība ir vienlīdz brīva, cik nenozīmīga.

Ko tad lai izvēlamies? Smagumu vai vieglumu?

Šo jautājumu sev uzdeva domātājs Parmenīds sestajā gadsimtā pirms Kristus. Viņa skatījumā pasaule bija dalīta pretstatu pāros: gaisma — tumsa, maigums — rupjība, siltums — aukstums, esamība — neesamība. Viens pretstata pols viņam bija pozitīvs (gaisma, siltums, maigums, esamība), otrs — negatīvs. Šāds dalījums pozitīvajā un negatīvajā mums var likties bērnišķīgs. Taču ar vienu izņēmumu. Kas tad ir pozitīvs — smagums vai vieglums?

Parmenīds sacīja, ka vieglums ir pozitīvs, bet smagums — negatīvs.

Vai viņam bija taisnība? Skaidrs ir tikai tas, ka smaguma un viegluma pretstats ir noslēpumainākais un daudzzīmīgākais no visiem pretstatiem.

3

[..]

Cilvēks nekad nevar zināt, kas viņam jāgrib, jo dzīvo tikai reizi un nespēj savu dzīvi nedz salīdzināt ar iepriekšējām, nedz to labot nākamajā.

Kas ir labāk: būt kopā ar Terēzi vai palikt vienam?

avots: mosties.org

Nav nekādas iespējas pārbaudīt, kurš lēmums labāks, jo trūkst salīdzinājuma. Dzīvē viss gadās pirmo reizi un bez sagatavošanās. Cilvēks ir kā aktieris, kas izrādi spēlē nemēģinājis. Bet ko gan vērta ir dzīve, ja pirmais mēģinājums jau ir pati dzīve? Tāpēc dzīve vienmēr atgādina uzmetumu. Taču nē, laikam tā nebūs, jo uzmetums ir gatavošanās kam citam, gatavošanas gleznai, turpretī mūsu dzīve nav uzmetums nekam.

Einmal ist keinmal, Tomāšs atkārtoja vācu sakāmvārdu. Vienreiz ir tas pats, kas nemaz. Dzīvot tikai vienu mūžu ir gandrīz tas pats, kas nedzīvot nemaz.

Meklēšana

Šī diena

  • Ramona, Ritma

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas