mosties.org

Mihails Bulgakovs — «Meistars un Margarita»
fragments no II daļas 19. nodaļas — «Margarita»


Apsēdusies ērtajā un mīkstajā trolejbusa sēdeklī, Margarita Nikolajevna brauca pa Arbatu, gan domādama savas domas, gan klausīdamās divu priekšā sēdošo vīriešu čukstēšanā.

Tie, savukārt, atskatīdamies, vai kāds neklausās, runāja visādas muļķības. Gaļīgais milzenis ar žirgtām vepra acīm sēdēja pie loga un čukstēja sava mazajam kaimiņam, ka zārku nācies aizklāt ar melnu pārklāju...

— Tas nevar būt, — pārsteigts nočuksēja mazais kaimiņš, — kaut kas nedzirdēts... Un ko tad Želdibins?

avots: mosties.org

Caur trolejbusa rāmo dūkoņu varēja saklausīt pie loga sēdošā vārdus:

— Kriminālizmeklēšana... skandāls... vispār tīrā mistika!

Runātāju aprautajās frāzēs Margaritai Nikolajevnai izdevās atrast kaut kādu sakarību. Pilsoņi čukstējās par to, ka vienam nelaiķim — uzvārdu viņi neminēja — šorīt no zārka izzagta galva. Un pieminētais Želdibins par to tagad tā uztraucas. Arī šiem abiem, kas trolejbusā sačukstas, bija kaut kāds sakars ar apzagto nelaiķi.

— Bet vai mēs paspēsim aizbraukt bez puķēm? — Mazais sāka nervozēt. — Tu teici, ka kremācija divos.

Margaritai Nikolajevnai jau bija apnikusi šī noslēpumainā spriedelēšana par galvu, kas izzagta no zārka, un viņa priecājās, ka viņas pietura klāt.

Pēc dažām minūtēm viņa jau sēdēja pie Kremļa sienas un iekārtojās uz soliņa tā, lai vai redzēt manēžu.

Margarita miedza acis spilgtajā saulē, atcerējās savu šīs nakts sapni, atcerējās, ka tieši pirms gada šai pašā dienā un stundā viņa sēdēja uz šī paša soliņa blakus viņam. Un taisni tāpat kā toreiz uz soliņa viņai līdzās gulēja melnā somiņa. Šodien viņa blakus nebija, bet Margarita Nikolajevna domās runāja tieši ar viņu: «Ja tu esi izsūtīts, tad kāpēc no tevis nav nekādu ziņu? Viens otrs taču ir paziņojis. Vai tu vairs nemīli mani? Nē, nezin kāpēc es tam neticu. Tātad tevi izsūtīja vai tu esi miris... Es tevi lūdzu, ja tas ir tā, laid mani vaļā, ļauj man beidzot dzīvot un elpot!» Margarita pati atbildēja viņa vietā: « Tu esi brīva... Vai tad es saistu tevi?» Un pati runāja viņam pretī: «Nē, tā nav atbilde! Nē, aizej no manas atmiņas, tikai tad es kļūšu brīva!»

Margaritai Nikolajevnai garām staigāja cilvēki. Kāds vīrietis pašķielēja uz labi ģērbto sievieti acīmredzot tāpēc, ka viņa skaista un turklāt sēž viena pati. Viņš noklepojās un apsēdās uz tā paša sola maliņas, uz kura sēdēja Margarita Nikolajevna. Saņēmis dūšu, viņš ierunājās:

— Šodien noteikti ir labs laiks...

Bet Margarita paskatījās uz viņu tik drūmi, ka viņš uzreiz piecēlās un aizgāja.

«Nu, redzi,» Margarita domās teica tam, kam viņa piederēja, «kāpēc man vajadzēja aizdzīt šo vīrieti? Man taču ir garlaicīgi, un tajā meitu ģēģerī taču nekā slikta nebija, ja nu vienīgi dumjais vārdiņš «noteikti». Kāpēc es sēžu pie šīs sienas viena pati kā tāda pūce? Kāpēc es esmu izslēgta no žīs dzīves?»

Viņa noskuma pavisam un nokāra galvu. Bet tad pēkšņi krūtīs uzvirmoja atkal tas pats gaidīšanas un uztraukuma vilnis, kas bija no rīta. «Jā, kaut kas notiks!» Vilnis uzvirmoja otrreiz, un Margarita saprata, ka tas ir skaņu vilnis. Caur pilsētas trokšņiem arvien skaidrāk varēja saklausīt tuvojošos bungu rīboņu un ne visai tīras tauru skaņas.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas