mosties.org

Viks — «Sapnis II»
no grāmatas «Klaids pasaku zemē»


Mosties.org ieraksts par Klaidu pasaku zemē.

--

Ielejā kļuva redzama vientuļa dzelzceļa piestātne. Šajā piestātnē vilciens pieturēja tikai reizi diennaktī, jo apkārtnē nebija cilvēku mītņu, vienīgi rudeņos iemaldījās pa retam sēņotājam vai ogotājam.

Saule, pēc lietusgāzes jauna un spoža, karsēja uzbērumu un sliedes, un gaiss spēcīgi virmoja, uzsūkdams lietus, zemes, zāles un puķu smaržu.

— Žēl, ka tu aizbrauc, — ierunājās rūķītis, bet Klaids tobrīd vērās punktā, kurā saplūda kopā abas sliedes. Punkts atradās pie apvāršņa — tur, kur uzbērums pārdalīja uz pusēm mežu, tur, kur sakarsētais gaiss virmoja visspēcīgāk.

avots: mosties.org

— Īstenība Puķu Pūķa nav, nopietnā balsī pavēstīja Klaids, joprojām vērdamies tālajā punktā.

Rūķīti teiktais satrauca.

— Un nav arī Princeses, nav ne īkstīšu, ne mīkstīšu, ne drīkstīšu — īstenībā ir pavisam citādi, — turpināja Klaids.

Un viņš sasprindzināja tālajam punktam pievērsto skatienu. Rūķītis to neredzēja, bet sajuta tikko jaušamo pārmaiņu Klaida stājā.

— Tu atbrauksi vēlkādreiz? — viņš pavērās augšup.

— Ko? Nezinu, — atbildēja Klaids. — Redzēs. Redzēs, kā būs ar laiku. Īstenībā ir pavisam citādāk. Varbūt tāpēc vilciens uz šejieni kavējas?

Viņš sāka nervozēt. Un no jauna pievērsās tālajam punktam. Viņš bija pārliecināts, ka tas nedaudz izmainījies. Ka tas palielinājies.

— Kāpēc tu nevari braukt man līdzi? — viņš pēkšņi pagriezās pret rūķīti. — Brauksim kopā! Ko?

Rūķītis pasmaidīja. Bet tas nebija līksms smaids.

— Nevaru. Es nevaru no šejienes aizbraukt.

— Kāpēc ne? — brīnījās Klaids. — Kas tev liedz?

— Nevaru, — atbildēja rūķītis. — Citādi nebūs, kas savieno.

— Savieno? — Klaids nesaprata. — Savieno — ko?

— To, ko tu sauc par īstenību, ar to, ko tu redzēji kopā ar mani, — sacīja rūķītis. — Un, ja tu kādreiz atgriezīsies un manis te nebūs, tu viens pats neko neizdarīsi.

Klaids neatbildēja, visa viņa uzmanība bija pievērsta tuvojošās dunoņas virzienā. Viņš vēl atradās uz divu dažādu laiku robežas un pārmaiņus sajuta sevi te vienā, te otrā laikā.

Kad vilciens pienāca, Klaids uz mirkli pavērās rūķītī un tad uzlēca uz vagona kāpšļa. Atskanēja lokomotīves svilpe, vilciens uzņēma gaitu.

— Čau! — sauca Klaids, stāvēdams vagona durvīs. — Čau, es saku!

Rūķītis kādu brīdi skatījās Klaidā klusēdams, tad it kā attapās.

— Nečau!

— Ko tu teici? — Klaids nesaprata vai arī nespēja labi saklausīt, riteņu troksnim un attālumam arvien pieaugot.

— Nečau! — Sauca rūķītis, palikdams viens uz vientuļās piestātnes perona, kur asfalta plaisās zaļoja zāle, bet augstu virs kalna galvas, pašā priekšā aizejošajam tumši violetajam mākonim, dega neredzēti spilgta un jauna varavīksne.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas