mosties.org

Trūmens Kapote — Brokastis «Tifānijā»
Trūmens Kapote (1977). Pļavas arfa. Rīga: Liesma. 222.--229. lpp.

Mosties.org ieraksts par Brokastīm «Tifānijā».

--

Viņa laikam bija turējusi solījumu misteram Junioši, vismaz vairs neizmantoja viņa zvanu, jo kopš tās reizes sāka zvanīt manējo — dažreiz pat divos, trijos naktī vai četros no rīta, bezsirdīgi raudama mani ārā no gultas pašā dziļākajā nomaidzī tikai tādēļ, lai es piespiestu pogu, kas atdara parādes durvis. Draugu man nebija daudz, un tie arī nenāca tik vēlu, tāpēc es vienmēr zināju, ka tā ir viņa. Tomēr pirmajās reizēs es skrēju pie durvīm, pa pusei baiļodamies, ka saņemšu telegrammu, kādu nelaimes ziņu; un tad mis Golaitlija uzsauca man no apakšas: «Piedodiet, dārgumiņ, es aizmirsu atslēgu!»

Protams, pazīstami mēs nebijām. Patiesībā gan satikāmies bieži — kāpnēs, uz ielas, bet likās, ka viņa mani it kā neredzētu. Viņa vienmēr valkāja tumšās brilles, vienmēr izskatījās rūpīgi kopta un eleganta savos vienkāršajos tērpos, kuru nespodri zilie un pelēkie toņi tik ļoti izcēla viņas pašas mirdzumu. Viņu varētu noturēt par ilustrēto žurnālu modeli vai jaunu aktrisi, ja vien viņas dienas iedalījums skaidri neliecinātu, ka tādām nodarbībām viņai neatliek laika.

teksts ņemts no mosties.org

Dažkārt man gadījās satikt viņu arī ārpus mūsu mājas apkaimes. Reiz pie manis atnāca ciemos radinieks un ielūdza pusdienās uz restorānu «21», un tur, pie bagātīgi klāta galda, starp četriem vīriešiem, no kuriem neviens gan nebija misters Ārbeks, bet jebkurš izskatījās pēc viņa cienīga aizstājēja, es ieraudzīju mis Golaitliju — laiski, atklāti sukājam matus visu acu priekšā; un viņas garlaikotā sejas izteiksme — it kā ar pūlēm valdītu žāvas — krietni mazināja satraukumu, kas mani bija pārņēmis, pusdienojot tik lepnā vietā. Kādu citu vakaru (bija jau iestājies pats vasaras vidus), glābdamies no karstuma, izgāju pastaigāties. Aizstaigāju pa Trešo avēniju līdz Piecdesmit pirmajai ielai; tur kāda antikvariāta logā atradās priekšmets, ko jau sen biju iekārojis: pilij līdzīgs putnu būris, mošeja ar minaretiem un bambusa istabām, kuras, šķiet, tā vien gaidīja, kad tās piepildīs runātnīgi papagaiļi. Diemžēl cena bija trīssimt piecdesmit dolāru. Atceļā manu uzmanību piesaistīja daudziem taksometru šoferi, kas bija sapulcējušies pie P. Dž. Klārka durvīm, lai noskatītos, kā līksmojas bariņš iereibušu austrāliešu armijas virsnieku: sastājušies uz bruģētās ielas zem viadukta, tie auroja valsi «Matilde» un pa kārtai dejā grieza kādu meiteni, un meitene — protams, tā bija mis Golaitlija — virpuļoja viņu rokās viegla kā spalviņa.

Bet, ja mis Golaitlija nezināja par mani nekā cita kā vien to, ka, pateicoties manai eksistencei, var itin labi iztikt bez durvju atslēgas, tas es šis vasaras laikā uzzināju par viņu diezgan daudz. Novērodams papīrgrozu gaitenī pie viņas durvīm, atklāju, ka viņas parasrā lasāmviela ir avīzes, ceļojumu prospekti un astroloģiskās kartes, ka viņa smēķē kaut kādas retas cigaretes ar nosaukumu «Picayunes», pārtiek no grauzdētām maizītēm un biezpiena un savu matu daudzkrāsainību šad tad atjauno mākslīgā veidā. Tādā pašā ceļā uzzināju arī, ka viņa saņem vēstules no frontes. Tās vienmēr bija saplēstas grāmatzīmēm līdzīgās strēmelēs. Dažreiz, garām iedams, mēdzu izvilkt no groza sev kādu grāmatzīmi. Atceries un pēc Tevis un lietus un lūdzu raksti un nolāpīts un nolādēts bija vārdi, kas visvairāk atkārtojās uz manām grāmatzīmēm; šie vārdi un vēl vientuļš un mīlu.

Turklāt viņai bija kaķis un viņa spēlēja ģitāru. Skaidrās dienās, kad saule bija spoža, viņa mazgāja matus un pēc tam devās žāvēt tos uz ugunsdzēsības kāpņu laukumiņa — sēdēja tur kopā ar savu rudo, tīģersvītraino runci un strinkšķināja ģitāru, līdz mati bija izžuvuši. Ikreiz, kad izdzirdēju ģitāras skaņas, piegāju un klusi nostājos pie loga. Viņa spēlēja ļoti labi un dažreiz arī dziedāja — piesmakušā, lūstošā pusaudža balsī. Viņa zināja visus modernos grāvējus — Koulu Porteru un Kurtu Veilu; sevišķi viņai patika dziesmiņas no «Oklaholmas», kuras tovasar tikko bija kļuvušas populāras un skanēja visās malās. Bet dažreiz viņa spēlēja tādas dziesmas, ka man bija jābrīnās, kur viņa tās ņēmusi un kas viņa īstenībā ir. Domīgas melodijas, skarbas un maigas reizē, ar vārdiem, kas smaržoja pēc prērijas un priežu meža. Viena bija šāda: «Es negribu aizmigt, Es negribu nomirt, Tik klaiņot pa debesu zaļajiem laukiem.» Likās, ka šī viņai patiktu vislabāk, jo bieži viņa turpināja spēlēt to arī tad, kad mati jau sen bija izžuvuši, saule norietējusi un cauri mijkrēslim sāka spīdēt apgaismoti logi.

teksts ņemts no mosties.org

Tomēr mūsu iepazīšanās vēl aizvien palika tikpat vienpusīga — līdz kādam septembra vakaram, kurā jautās pirmās rudenīga aukstuma trīsas. Es biju aizgājis uz kino, pārnācis mājās un apgūlies gultā, iepriekš nodrošinādamies ar glāzīti viskija uz naktsgaldiņa un jaunāko Simenona romānu; biju tik omulīgi ierīkojies, ka nevarēju saprast, no kurienes šī nepatīkamā sajūta, kas pastiprinājās tiktāl, ka mana sirds sāka skaļi dauzīties. Tā bija sajūta, par kuru es biju lasījis, rakstījis, bet kuru pats līdz šim nekad nebiju piedzīvojis. Sajūta, it kā uz mani kāds skatītos. It kā istabā kāds būtu. Pēkšņi atskanēja īss klauvējiens pie loga, pavīdēja kaut kas spocīgi pelēks; es apgāzu viskija glāzi, pagāja krietns brīdis, iekams varēju saņemties, lai atvērtu logu un pajautātu, ko mis Golaitlija vēlas.

— Es aizbēgu no viena šausmīga mežoņa, — viņa teica, rāpdamās no ugunsdzēsēju kāpnēm uz palodzes. — Zināt, kamēr viņš ir skaidrā, tikmēr viss labi, bet, kad piesūcas, — mon Dieu, kas par preteklīti! Par visu vairāk man riebjas vīrieši, kas kož. — Viņa atbīdīja no pleca pelēkā rīta tērpa malu, lai parādītu man, ko var izdarīt tāds košanas kārs vīrietis. Zem rīta tērpa viņai vairāk nekā nebija. — Lūdzu piedošanu, ka es jūs nobiedēju. Bet tas ķēms kļuva tik negants, ka es vienkārši aizbēgu pa logu. Viņš domā, ka esmu vannas istabā. Man, protams, nospļauties par to, ko viņš domā, lai iet pie visiem velniem, gan jau drīz vien tāpat nolūzīs, un kā nu ne — pirms vakariņām iztempa veselus trīs martiņi un pēc tam tik daudz vīna, ka ar to ziloni varētu nomazgāt. Paklau, ja es jums traucēju, varat sviest mani ārā. Tā jau ir tīrā nekaunība — tā ielauzties pie nepazīstama cilvēka. Bez uz ugunsdzēsēju kāpnēm bija tik auksts un jūs tur, gultā, izskatījāties tik omulīgi... Kā mans brālītis Freds. Mēs gulējām četri vienā gultā, un Freds bija vienīgais, kas ļāva man piespiesties sev klāt. kā būtu, ja es sauktu jūs par Fredu?

Runādama viņa bija panākusies mazliet uz priekšu un tagad stāvēja un skatījās uz mani. Līdz šim vēl nekad nebiju redzējis viņu bez tumšajām brillēm — nu bija skaidrs, ka tās ir optiskās, jo bez brillēm viņa miedza acis kā juvelieris, novērtējot preci. Tās bija lielas, skaistas acis, pa pusei zilas, pa pusei zaļas, ar maziem, brūniem punktiņiem — lāsumainas, tāpat kā mati, un, tāpat kā mati, tās izstaroja maigu, dzīvīgu gaismu.

— Jūs laikam domājat, ka es esmu bezkaunīga. Vai arī tres fou.

— It nemaz ne.

Viņa likās vīlusies. — Domājat gan. Visi tā domā. Bet es par to neuztraucos. Tā ir vēl labāk.

Viņa apsēdās uz viena no ļodzīgajiem sarkanajiem krēsliem, pavilkdama sev kājas apakšā, un, samiegusi acis, pārlaida skatienu istabai. — Kā jūs te varat izturēt? Īstais spoku kambaris!

— Ar laiku pie visa pierod, — es nevērīgi atbildēju, skaizdamies uz sevi, jo patiesībā biju par šo istabu lepns.

teksts ņemts no mosties.org

— Es gan ne. Es nekad ne pie kā nepierodu. Cilvēks, kas pierod, ir jau pa pusei miris. — Viņas skatiens atkal pārslīdēja istabai. — Ko tad jūs te pa dienu darāt?

Norādīju uz galdu, kas bija apkrauts a grāmatām un papīra kalniem. — Rakstu.

— Un es domāju, ka visi rakstnieki ir veci! Tiesa, Sarojans gan nav vecs. Es reiz iepazinos ar viņu kādās viesībās, un viņš patiešām nemaz nav vecs. Un vispār, — viņa domīgi piebilda, — ja viņš noskūtu ūsas... Starp citu, vai Hemingvejs ir vecs?

— Man šķiet — viņam ir pāri četrdesmit.

— Nav slikti. Jaunāki par četrdesmit diviem mani vispār neinteresē. Viens pazīstams skuķis man visu laiku cenšas iestāstīt, lai es aizejot pie psihiatra, man esot tēva komplekss. Stulbene. Es gluži vienkārši esmu sev iegalvojusi, ka man patīk vecāki vīrieši, un tas nudien līdz šim ir bijis prātīgākais gājiens manā mūžā. Cik vecs ir Somersets Moems?

— Īsti nezinu. Sešdesmit un cik tur.

— Nav slikti. Nekad vēl neesmu bijusi gultā ar rakstnieku. Nē, pag: vai jūs Beniju Šakletu pazīstat? — Manu noraidošo grimasi vērodama, viņa sarauca pieri. Ir gan brīnums! Viņš raksta briesmīgi daudz visādu radiogabalu. Bet quel rat! Klausieties — vai jūs esat īsts rakstnieks?

— Ko jūs saprotat ar vārdu «īsts»?

— Nu, vai kāds pērk to, ko jūs rakstāt?

— Pagaidām ne.

— Es gribu jums palīdzēt, — viņa sacīja. — Un es to varu. Jums nav ne jausmas, cik man daudz visādu paziņu, kuri pazīst visādas slavenības. Es gribu jums palīdzēt — tāpēc ka esat līdzīgs manam brālītim Fredam. Tikai augumā mazāks. Kopš aizgāju no mājām, neesmu viņu redzējusi, man tad bija četrpadsmit gadu. Jau tad viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš. Pārējie brāļi bija apmēram tādi paši kā jūs — knēveļi. Freds izauga tik garš no zemesriekstu eļļas. Visi teica, ka viņš laikam esot pamuļķis, tā strēbdams zemesriekstu eļļu. Nekas cits viņu neinteresēja, tikai zirgi un zemesriekstu eļļa. Bet viņš nebija pamuļķis, tikai tāds mīlīgs aizmārša un briesmīgi lēns; tai laikā, kad es aizbēgu projām, viņš jau trešo gadu sēdēja astotajā klasē. Nabaga Freds! Diez vai tur, armijā, zemesriekstu eļļu dod? Starp citu, man gribas ēst.

Norādīju uz trauku ar āboliem un, izmantodams gadījumu, apvaicājos, kādēļ tik jauna aizbēgusi no mājām. Viņa nenoteikti paskatījās manī un paberzēja degunu, it kā tas niezētu; vēlāk, kad biju šo kustību redzējis jau tik daudzas reizes, sapratu — tas ir signāls, ka sarunu biedrs ir pārāk ziņkārīgs. Līdzīgi daudziem citiem cilvēkiem, kas ar izaicinošu atklātību mēdz pļāpāt par savu personisko dzīvi, ciņa uzreiz kļuva piesardzīga, ja izdzirdēja tiešu jautājumu. Atkodusi gabaliņu ābola, viņa sacīja:

— Pastāstiet man kaut ko no tā, ko esat uzrakstījis. Par ko tur ir runa?

— Tā ir arī ir viena no manām nelaimēm. Tie ir stāsti, kurus nevar tā vienkārši izstāstīt.

— Pārāk nepieklājīgi?

— Labāk būs, ja izlasīsiet pati.

— Āboli ir labs uzkožamais. Ielejiet man glāzītē viskiju, un tas jūs varētu vienu stāstu nolasīt man priekšā.

teksts ņemts no mosties.org

Nebūs daudz tādu autoru, ir sevišķi starp vēl neatzītajiem, kas spētu turēties pretī uzaicinājumam lasīt priekšā savus darbus. Es ielēju mums abiem viskiju, apsēdos krēslā Holijai pretī un sāku lasīt; mana balss drebēja no aizrautības un lamu drudža — tas bija gluži jauns stāsts, iepriekšējā dienā biju to pabeidzis, un parastā neapmierinātības sajūta vēl nebija atmodusies un sākusi mani urdīt. Stāsts bija par divām pavecām skolotājām, kuras dzīvo kopā; kad viena no viņām saderinās, otra izplata anonīmas vēstules ar apmelojumiem, kas galu galā izjauc precības. Lasīdams ik pa brīdim zagšus pametu aci uz Holliju un katru reizi jutos it kā būtu saņēmis dūrienu sirdī. Viņa nemierīgi grozījās uz krēsla, plucināja pelnu traukā cigarešu galus un pētīja savus nagus, it kā pārbaudīdama, vai tos nevajag novīlēt īsākus; vēl ļaunāk, kad jau likās, ka esmu piesaistījis viņas uzmanību, izrādījās, ka viņas nekustīgais skatiens kavējas kaut kur tālumā, — tāds skatiens mēdz būt cilvēkam, kurš apdomam vai pirkt skatlogā redzētu kurpju pāri vai nepirkt.

— Un tas ir viss? — Viņa jautāja atmozdamās. Redzēju, ka viņa domā, ko vēl varētu pateikt. Zināms, ka pašām par sevi lezbenēm nav nekāda vaina. Es no viņam arī nebīstos. Tikai stāsti par šā tipa dāmām mani nāvīgi garlaiko. Es nekādi nevaru iedomāties sevi viņu vietā. — Laikam izskatījos stipri apjucis, jo viņa piebilda: — Bet, dārgumiņ, ja tas nav stāsts par vecām lezbenēm, par ko tad tas ir?

Man pietika jau ar to, ka biju izdarījis muļķību, lasīdams savu darbu viņai priekšā, — kaut ko paskaidrot vairs nebija ne mazākās vēlēšanās. Apvainotā godkāre lika man klusībā nolamāt savu viešņu par bezjūtību, iedomīgu tukšgalvi.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas