mosties.org

Kārlis Skalbe — «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties»
(1904, fragments)


Mans izmisums auga kā lietuvēns un smacēja mani vai nost. Es ienīdu pats sevi, situ pats sevi un kādā dienā, zobus griezdams, apliku sev manšetes, uzvilku mētelīti un, izgājis ārā, raudādams vārtījos dubļos...

Tur velētājas nolika vālītes pie debesīm. Tās sasita rokas un kliedza: «Skatāties, skatāties, kā tas trako! Skatāties, kā viņš novārtījis savu mētelīti! Un kādas manšetes! Ak tu nešķīsts, ak nešķīsts. Vai die’, vai die’!»

Ap velētājām salasījās ļaudis. Tie lamāja un lādēja mani, un, uz māju ejot, man šņāca pakaļ akmeņu krusa. Bet es gāju nesteigdamies, un akmeņi man krita priekšā un sānos, atsitās man mugurā, plecos un kājās, un katrs sitiens padarīja mani nespēcīgāku un mazināja manas sāpes. Lietuvēns bij man apķēries tik cieši, ka tikai ar akmeņiem viņu varēja aizdzīt, un ar prieku es gāju zem viņiem kā rudenī zem vētras purinātām ābelēm.

teksts ņemts no mosties.org

Noguris un atsvabināts es pārnācu mājā un gandrīz bez samaņas pakritu savā gultā.

[..]

***

Un Laimei tika manis žēl, un viņa sūtīja man sapni. Es nevaru atstāstīt viņa tik skaisti, kā redzēju.

Es stāvēju uz ledus. Bija tā kā agrs pavasaris. Gaisā bij kaut kas maigs un šķīsts, it kā silts lietiņš patlaban būtu nolijis, uz ledus bij ūdens. Pār debesīm stiepās sārti zeltainas mākoņu strāvas, un malā gulēja rožaini mākoņu kalni. Zelts bija nolijis no debesīm un gulēja uz ūdens. Es smēlu viņu ar sauju un skatījos viņā, un asaras kāpa man acīs. Es jutu, ka man tuvojas kaut kas liels un svēts... Pacēlu galvu: viņa bija jau klāt, Ziemeļmeita!...

Es viņu tūliņ pazinu: viņas acīs dega spožums, ar kuru varēja debesis aizdedzināt. No viņas skata mākoņkalni bija sarkani un ūdens vizēja kā zelts.

[..]

Un viņa sāka elpot man uz krūtīm viegli un silti. Krūtīs kaut kas kusa un kāpa uz augšu, un es jutu, ka pa vaigiem man līst asaras kā lietus.

«Izraudi no viņas visus sārņus, lai viņa tiek atkal šķīsta un jauna...»

«Tā... Saturies, tagad es došu viņai uguni!» Un viņas dvaša sāka līt uz manām krūtīm kā valga versme.

Manas krūtis brieda un cēlās, un es jutu, ka mana sirds atkal kvēlo.

«Nu tu esi atkal stiprs,» viņa teica un priecīgi paskatījās man vaigā. Un es pazudu viņas skata sārtā spožumā.

«Tagad nāc, es tev izrādīšu debesis!» viņa teica, un viņas rociņa atkal iegūla manā rokā kā viļņos mazgāts akmentiņš.

Viņa sāka iet, un es gāju viņai līdz kā pa zelta plūdiem.

***

Viņa veda mani debesīs. Mēs kāpām pa rožainiem mākoņu kalniem, šūpodamies pa mazām debestiņām, un viss tvīka un kvēloja no viņas skata.

[..]

Aiz kalna locījās plata upe. Pār kalnu bij uzlicis melns, milzīgs, kumpains kalējs kā vakara mākonis — uzlicis kala kvēlošu dzelzsgabalu. Āmuram krītot, lielas apaļas dzirksteles kā ogles bira ūdenī. Un kalēja notvīkušais vaigs meta sārtu atspīdumu pār upi.

«Skaties, tagad kalējs atgriežas, un atdzisušais dzelzsgabals pazūd ēzē. Saule nogrima Daugavā. Kāpsim augšā!»

teksts ņemts no mosties.org

Un mēs pacēlāmies skaidrā, zilā telpā, kurā bija tik kluss kā svētnīcā. Tur auga jaunas priedītes burvīgi starojošām adatiņām. Starp viņām staigāja slaiki vīri augstām, mirdzošām pierēm. Tie lauza starojošos zarus un pina tos vainagos. Laužot un glaužot asās adatiņas, viņu smalkie pirksti pārdūrās, un iz tiem pilēja asiņu pilītes un dega kā kvēlošas dzirkstis vainaga staros.

«Tās asinis viņiem tek no sirds,» Ziemeļmeita klusi teica. «Tie vainagi ir skaistāki, kuros kvēl vairāk asins pilīšu. To vainagi ir skaistāki, kas pašaizliedzīgāk asos zarus lauž un glauž.»

Gar debess malu stiepās vija no tūkstošgadus vītiem vainagiem kā starojošs varavīksnes loks. Katrs pievienoja viņai savu vainagu, un vija tika arvienu platāka un spožāka.

«Paskaties lejā!» Ziemeļmeita teica.

Skatījos: pa kalna muguru gāja ceļš. No vijas pa viņu plūda balta gaisma, un iz tumšām ielejām kūņojās augšā nosmirkuši ļaudis un, drēbes tīrīdami no dūņām, stājās uz ceļa.

Un Ziemeļmeitas balss dimdēja caur debesīm: «Reiz šī varavīksnes velve būs pilna gaismas, kas būs lielāka un spožāka nekā saule. Visas ielejas no viņas tiks gaišas, un visi kāps kalnos un staigās pa baltiem ceļiem. Redzi, kā no katra vainaga tiek gaišāks un gaišāks. Ej, lauz zarus un vij vainagus!...»

Atkal man tuvojās kaut kas liels un svēts, atkal asaras sāka kāpt acīs — viņa skūpstīja mani, un es pamodos.

Viņas skūpsts pacēla mani kā uz plūdiem. Es izgāju ārā un saucu:

«Mostaties, mostaties!» Kliedzu tā, ka miglas spraišļi nodrebēja un kvēpi man bira uz galvas. «Lai viss dimd un trīc: aiz miglas sienām ir debess un saule, un vēsmains rīts!...»

Nāves miegā gulošā pamale sakustējās. Suņi sāka riet, mājās atskanēja dobjas, miegainas balsis, durvis klabēja, kāds apspiestā balsī sauca pēc striķa, drukni stāvi izkūņojās no tumsas un uzkrita man no vairāk pusēm. Viņi sasēja man rokas un kājas un vilka mani caur tumsu pa dubļiem un akmeņiem kaut kur projām. Viņi apstājās; atslēga nokauca, kādas durvis blākšķēdamas atdarījās, mani pagrūda... es kritu kaut kur pār glumiem akmeņiem... durvis aizvērās, un es pieceldamies taustījos tumsā ap mitrām sienām.

Bet vai es biju cietumā? Nē, es biju brīvs! Mana sirds atkal bija pilna ticības un spēka. Tas staroja cauri mitrajām sienām, cauri miglas velvei neaprobežotā tālumā.

Un, pakritis uz salmiem, es raudāju kā cietumnieks, kas palaists brīvībā. Es biju palaists no cietuma, kur sienas bij bālas dienas un pelēkas naktis.

***

Sāku domāt, un drēgnajā tumsas atvarā mirdzēdami krita man klēpī starojošie priedīšu zari. Es sēju un glaužu viņus vainagā, un drīz viss cietums bija pilns spožu gaismas viļņu...

Nezin cik ilgi tā sēdēju. Vairs nebija ne ritu, ne nakšu. Mans cietums stāvēja pastāvīgi gaišs kā saules diena, un, starojošās adatiņas pinot un glaužot, laiks aizgāja nemanot.

Vainags bija gatavs.

Gribēju drusku atpūsties un noliku viņu savā ēnā. No kaktiem uzplūda krēsla, un es iemigu...

Atslēga nokauca, un es pamodos. Durvis blākšķēdamas atdarījās, un viņās parādījās sarga strupais, sarkanais purns.

Viņš panācies iespēra man ar kāju un teica: «Celies, augstā zemes tiesa tevi sauc!»

Šis cilvēks man izlikās tik nožēlojami strups, ka es apņēmos pie viņa izmēģināt sava vainaga spēku.

Gāju viņam līdz, vainagu turēdams savā ēnā...

teksts ņemts no mosties.org

Kad viņš, durvis aizslēdzis, apgriezās, es uzmetu viņam vainagu galvā.

Briesmīgi pārsteigts un noskaities, tas sāka spļaudīt un gaiņāties, un vainags kā spožs saules gredzens nolaidās tam uz kājām. Satracinātais sargs mīdīja to kājām, cirta ar zobenu, bet vainags nebija ne samīdāms, ne pārcērtams: mierīgi spīdēdams, viņš gulēja zāle kā spožs saules gredzens.

Nezinādams, ko darīt, sargs palika apmulsis stāvot.

Viņa acis bij izspiedušās, žokļi drebēja.

Pirmo reizi dzīve viņam bij gadījies kaut kas, pret ko tam nebija ieroču, ko nevarēja ne nožņaugt, ne sacirst, ne samīdīt.

Netālu no cietuma, galvu rokās atspiedis, gulēja bērns baltā krekliņā un, kājiņas šūpodams, skatījās zālē.

Vainags staroja caur zāli, un viņā aizdegās miljoniem baltu uguns bumbiņu — rasas pilienu.

Bērns pietrūkās kājās un, pilītēs brīnīdamies, nonāca pie vainaga.

Izplētis actiņas, tas skatījās, skatījās — tad pielika pirkstu. Pirkstiņš sāka spīdēt kā aizdedzināta vaska svecīte. Bērns gavilēdams aizskrēja pa pagalmu un pazuda tumšā jaunekļu barā kā balts sniega kamols eglēs.

Sargs, no apmulsuma atjēdzies, lādēdamies bīdīja mani uz priekšu, bet vainags palika zālē kā spožs saules gredzens...

***

Mani ieveda kādā istabā, kura bij pilna kūkumaiņu kropļu līkām padusēm. Tuvāk ieskatoties, es redzēju, ka tie nemaz nebij kropļi: viņi bija tikai saliekusies, un katram bija kaut kas padusē, tie laikam bija tiesas ļaudis. Visi klusu gaidīja tiesas sākšanos.

Mani ieraudzīdami stāvot, viņi sačukstējās, es dzirdēju saraustītus teikumus: «Tas neprot godu dot... tiesas istabā tik neprātīgi uzvedas... nav pazemības...» — un kāds, manī paskatījies, pakratīja ar galvu un gluži stipri teica: «Tas ir beigts!»

[..]

Tad sauca mani priekšā.

Ruņgis paņēma kādu papīru un, viņā skatīdamies, runāja:

«Tu, jaunais cilvēk, esi apsūdzēts, ka pašā tanī divdesmit ceturtā miega mēneša naktī, kad visi gulēja svētā mierā, esi pārdroši atstājis savu guļu vietu, izgājis ārā un kliedzis tā, ka vesels apgabals ir iztraucēts no miega. Troksnis ir bijis tik satricinošs, ka daudz pilsoņu vairāk naktis nav varējuši mierīgi iemigt. Tu esi pārkāpis šās zemes svētāko likumu: miegu, — un tā esi izdarījis lielāko noziegumu, kuru kāds cilvēks var izdarīt: miega traucēšanu. Apsūdzētais, ko tu uz tam saki?»

teksts ņemts no mosties.org

«Es priecājos, ka jūsu pilsoņi ir dabūjuši reiz atvēsināt no miega nosutušos sānus.»

«Tavi vārdi ir par daudz nekaunīgi, jaunais cilvēks, lai es viņus uzskatītu nopietni. Es redzu, tu esi vēl pilns zēna pārgalvības un noziegumu esi izdarījis jaunības karstumā. Vēl nav par vēlu atgriezties! Tavs augums ir tikpat labi derīgs mierīgai tauku audzēšanai kā visu citu godīgu pilsoņu. Kāds ļoti godīgs pilsonis grib par tevi galvot. Apsolies visas tautas priekšā, uz ceļiem zemodamies, nožēlot savu noziegumu, naktis pavadīt godīgi un kārtīgi savā gultā, tad tev taps piedots. Citādi tu tapsi izdzīts jūrā un slīkdams noslīksi tur,» viņš svinīgi nobeidza.

«Jums vairs nav vajadzīgs mani izdzīt: esmu jau ārā no šās siltās, šaurās aizgaldiņas, kuru jūs uzcēlāt sev un savām cūkām. Es nepaliktu te, ja jūs mani sietu!»

«Apstulbotais, tu izsmej savu dzimteni,» tiesnesis brīdināja.

«Te nav mana dzimtene! Šī šaurā, aizsprostotā mala ir priekš manas mīlestības par mazu. Mana dzimtene ir visa zeme!»

«Kas mūsu svētīto malu nicina, to viņa izdzen no sevis. Rīt agri tu griezīsies atpakaļ jūrā,» tiesnesis bargi pasludināja.

«Ne atpakaļ! Es iešu uz priekšu, taisni caur jūsu debesīm.»

«Ej, ej un sadauzi galvu pie viņām,» tiesnesis mēdīja.

***

Liels ļaužu pulks bij iznācis noskatīties, kā es sadauzīšu galvu pie viņu debesīm. Suņi noslienājušām mēlēm gaidīja uz manām asinīm.

[..]

Es gāju garām cietumam un redzēju savu vainagu kāda jaunekļa rokā. Ap viņu pulcējās jaunekļi un bērni, un viņu sejas staroja vainaga spožumā.

«Nākat man līdz, es jūs vedīšu ārā no šām žņaudzošām miglas velvēm!» es saucu.

Jaunekļi pacēla vainagu gaisā un gavilēdami nāca man pakaļ. Bet viņu tēvi rāva tos aiz svārkiem atpakaļ un stājās ar kokiem un rīkstēm tiem ceļā, un mātes raudādamas skāvās viņiem ap kaklu...

Viņi palika cīnoties, bet es gāju debesīs iekšā ar tādu ticību, ka miglas siena paklausīgi izšķīrās, spirgta vēsma sitās man vaigā un spoža gaisma apžilbināja acis.

Saule! Debess! Jūra!...

teksts ņemts no mosties.org

Atkal viļņos šūpojās kuģis un smiltīs gaidīja laiviņa.

Es laidos no krasta lejā, it kā man spārni būtu izauguši.

Un atkal es biju uz kuģa. Vēja valganie spārni švīkstēdami cēlās un krita, viļņi šūpojās augstu. Dienu saule mazgāja mani zeltā; naktī zvaigznes rādīja man ceļu.

Es skatījos neaprobežotā tālē un domāju: «Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.»

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas