mosties.org

Alegsandrs Grīns — «Nameja atgriešanās»
Grīns, A. (1990). Nameja atgriešanās. Grām.: A. Grīns, Nameja atgriešanās. Rīga: Zinātne, 7. — 27. lpp.


In nomine patris et filii spiritus sancti. Šis ir stāsts par lietām un notikumiem, ko manas acis redzējušas un ko es uzrakstījis, cerēdams uz Dieva žēlastību un mūsu ordeņa galīgu uzvaru pār visiem pagāniem.

Miera nav Zemgales ārēs vēl šodien, un arājs nevar šajā no Dieva nolādētā pasaules malā mierīgi un netraucēts dzīt vagu tīrumā. Lai neaizaugtu ar zāli un krūmiem aizgājušo zemgaļu auglīgās druvas un zeme arī turpmāk nepaliktu tukša no ļaudīm, mūsu brāļi ir atveduši no Daugavas viņas puses šurp veselus barus līvu un letgaļu. Bet neticīgo sirotāji klīst apkārt pa mežiem un laukiem kā plēsīgi vilki, aplaupīdami daudz cietušo draudzi un uzglūnēdami kristīgiem. Mūsu izlūki, kuri nesen atgriezās no leišu zemes, tika vēstījuši, ka visos turienes kalngalos liesmojot kara ugunis. Lai Svētā Jaunava stāv klātu savai zemei un viņas sargātājiem! Mestrs Indriķis, mans jaunības draugs un pirmo kauju biedrs, jau kopš ziemas vidus guļ uz slimības gultas, un brāļi ir palikuši kā avis bez gana. Kas vedīs tagad ordeni kaujā, kad paši vecākie jau ceļ savā starpā ķildas, visi tīkodami tikt augstos amatos, bet jaunie pavada dienas un naktis plītēšanā, nešķīstībā un citos grēkos, un neviens vairs nedomā par gājieniem uz neticīgo zemēm? Mana sirds ir smagu nojautu un ļauna paredzējuma pilna, un, gribēdams aizdzīt savas dvēseles nemieru, es, Kristus karotāju brālis Ulriķis no Švābijas Firstenbergu nama, esmu apņēmies uzrakstīt nākošām paaudzēm par ziņu tās briesmīgās un neizprotamās parādības, kuras mums nācās piedzīvot, un ceru šo darbu novest līdz galam, pirms leišu kara taures sāks skanēt pils mūru tuvumā un manim nāksies līdz ar citiem Jelgavas brāļiem kāpt zirgam mugurā. Man liekas, tā būs mana pēdējā kauja, jo naktī es redzēju nelabu sapni. Bet atstāt citiem kristīgiem vēstis par redzēto un dzirdēto savas dzīves laikā ir cēls un Dievam patīkams darbs. Lai viņš nepiemeklē bargi manus daudzos pārkāpumus: man, vienkāršam bruņiniekam, nav bijis daudz laika nodoties grēku nožēlošanai un dziļām lūgšanām. Un, ja arī Kristus gribētu novērst no manis saulstaroto vaigu, tad es kritīšu pie viņa dievišķīgās mātes, Visušķīstās Jaunavas, kājām, kuru sviedru smarža ir maigāka nekā rožu elpa, mazgāšu tās savām asarām un lūgšos viņas žēlsirdību. Viņa ir bijusi mana dāma no tās dienas, kad Habsburgas Rūdolfs man deva uz kaujas lauka bruņinieka sitienu, un Viņas vārdu ir čukstējušas manas lūpas, ejot pašā grūtākā cīniņā. Viņa ir mani glābusi tik daudzās gaitās un, es ceru, glābs arī pēdējā. Debesu Valdniecei un manai Sargātājai lai gods un slava mūžu mūžos!

* * *

Viņā gadā pavasaris iestājās tik ātri, ka bērziem saplauka lapas jau pirms Marijas pasludināšanas dienas un sulu mēneša beigās bija sazēlusi itin kupla zāle visās līču pļavās, kas plešas gar abiem Lielupes krastiem, treknas un sulotas kā Ungārijas zāļu lankas. Viss, likās, vēstīja auglīgu gadu un labu vasaru, bet lietus vēl nebija lijis, un daudzi piedzīvojuši ļaudis kratīja galvas, sacīdami, ka neparedzot neko labu. Jo zāle un koku lapas drīz virai sāka vīst un dzeltēt, un pļavas un meži pamazām zaudēja savu košo zaļumu. Izdzeltajā un iznīka sējumi, un visa dzīvā radība vairs nekur nevarēja atrast patvēruma. Gaiss naktis bija gandrīz tikpat karsts un smacīgs kā ap dienas vidu. Tad sāka apsīkt strauti un upes, izžuva ezeri, un beigtās zivis lielos blāķos gulēja zem nokaltušo krastmalas koku saknēm, izplatīdamas nejauku smaku, kas pulcina vārnu barus un klijānu. Bet lietus vēl arvienu nebij, kaut gan visur tika rīkoti svinīgi aizlūgumi, uz kuriem labprāt nāca arī jaunkristītie, vairs necerēdami sagaidīt palīdzību no saviem burvjiem un pesteļiem, un pret debesīm tika sūtītas karstas lūgšanas.

Pamazām visu sirdis sāka pārņemt izsamisēšana un savādas, neizprotamas bailes no kaut kā ļauna un draudoša, kas nāca arvien tuvāk. Sāka degt izkaltušie meži un sili, pie kam aizgāja bojā daudz iedzimto un lopu, sevišķi līvu novados un Kursā, un gaiss bija gruzduma tveices, dienu un nakti pilns ar dūmiem un viņu kodīgo elpu, pelēkas dūmakas aizsedza sauli, kas izskatījās pavisam nespodra un asinssarkana kā uzlecošs mēness. Diena vairs neatšķīrās no nakts, pusdienas laikā pie debesīm bija saredzamas zvaigznes, un vienmēr valdīja drūma, baigi sarkana krēsla. Nebija vairs ēnu, un pat meža atbalss likās saplokam tepat tuvumā, aiz gurdenuma nespēdama aizklīst tālāk.

Šīs briesmīgās zīmes un nespodrais saules vaigs, baigi draudošs un tumšsarkans kā asinis, satricināja pašus bezbailīgos, un cilvēki vairs runāja tikai klusu un sačukstēdamies, kā baiļodamies no liktenīgā un nezināmā, kas bija ap tiem. Un daudzi ticīgie sāka jau runāt, ka tuvojoties pastardiena un pasaules gals.

Kad nāca Jāņu diena un sausums vēl pieņēmās, pils garnizonu sāka mocīt nepanesamas slāpes, jo Lielupes ūdens nebija dzeršanai lietojams aiz pūstošo zivju briesmīgās smakas un tukšas no ūdens bija abas mūsu akas. Mūsu dvēseles pārņēma bezcerību pagurums, un neviens vairs ne uz ko necerēja. Lai aizdzītu šo bezizejas smagumu, kas gūlās uz krūtīm kā smaga nasta, mūsu ļaudis viens pēc otra sāka nodoties plītēšanai, sākumā vēl taisnodamies ar pārliecīgām slāpēm, jo ūdens mums vairs nebija, un tā vietā tika ar mēru izsniegts alus, lai veldzinātu mūsu sakaltušās mēles, bet vēlāk daudzi jau dzēra un žūpoja dienām un naktīm pa pilsētas krogiem, meklēdami aizmiršanos no visa, kas bija un notika ap mums. Viņi dziedāja savas dzērāju dziesmas aizsmakušām balsīm, sacīdami, ka Dievs esot novērsis no cilvēkiem savu vaigu, un, tā kā neesot vairs ko cerēt uz Viņa žēlastību, tad lai tiem palīdzot pats ļaunais. Kad šīs zaimojošās valodas pieņēmās, un daži jau, skaļi un visiem dzirdot, sāka lādēt pret debesīm, komturs pavēlēja pāris lielākos nemiera cēlājus ieslēgt dzelzīs un ieslodzīt pagrabā zem pils. Bet otrā rītā atrada vienu no tiem beigtu un bez dzīvības, zili uzpampušu seju un bailēs ieplestām, glāžaini stīvām acīm. Kā likās, viņš bija miris šausmīgās mokās, bet, kas īsti bija noticis tonakt pagrabā un vai tie ko briesmīgu redzējuši, to nevarēja mums pastāstīt arī viņa likteņa biedrs, jo tas bija zaudējis prātu un palicis bez valodas.

Mēs, brāļi, tovakar sapulcējāmies lielajā konventa zilē, kura bija gaišāka nekā visas citas pils telpas un citkārt vilināja mūs ar savu sienu izgreznojumiem un kolonnām, slaidām un baltām kā jauni bērziņi. Bet tagad uz visu krūtīm bija uzgūlies tik mocošs smagums, ka grūti nācās elpot, asinis aukaini zvanīja deniņos, ausīs dunēja un Šalca, un gar acīm ņirbēja blāvaina migla. Sejas izskatījās uzpūstas un nedzīvas, un miroņiem līdzīgas tās padarīja savādā, nespodri sarkanā krēsla, kura plūda iekšā pa logiem un durvīm un ietina mūs visus kā asiņainā, strutām un nāves sviedriem aptraipītā līķautā.

Un tad es pacēlu galvu un pavēros uz pretējo sienu, kura bija tīta tajā pat sarkani nespodrā miglā kā visas pārējās. Bet tagad es ieraudzīju, ka šī neskaidrā migla sāka ņirbēt un vizēt, un no tās izveidojās kāda milzu ēna, barga un draudoša. Es gribēju pārmest krusta zīmi un skaitīt tēvreizi, bet nevarēju pārdabūt pār lūpām ne vārda, un manas rokas piepeši bija palikušas tik smagas, ka es tās nejaudāju pakustināt. Bailes sažņaudza manu sirdi, un es redzēju, ka šī ēna atdalās un tuvojas galdam, ap kuru sēdējām. Un tagad es varēju puslīdz saskatīt līs ēnas seju, kura likās pazīstama, bet mana galva bija tik smaga un ausīs tā dunēja, ka es nevarēju savākt kopā visus prātus, lai atcerētos. Kā sastinguši mēs vērāmies tajā, gaidīdami, kas notiks, un komturs Valters jau piecēlās kājās, lai teiktu veco formulu: «Ja tu esi no Dieva, tad runā, ja no tā otra, tad eji ar mieru!» Bet ēna izstiepa savu krēslaino roku, aizskardama brāļa Valtera pieri, un, briesmīgi iekliegdamies, tas saļima zemē kā zibens ķerts. Un, šausmu un riebuma pārņemti, mēs drebēdami uzlecam kājās, jaunākais no brāļiem aizsteidzās pēc uguns, un, kad lāpa noliecis viņa trīcošā rokā, lai apgaismotu komtura seju, tā izskatījās tikpat zila kā pagrabā mirušam kara kalpam, un mēma izmisuma pilnas vērās uz mums viņa sastingušās acis. Bet, aplūkojot savu mirušo brāli tuvāk, mēs piepeši visi atlēcām atpakaļ, un ledainas šausmas mums aizžņaudza kaklus, jo uz brāļa Valtera sejas bija redzamas ļaunā un nāvējošā mēra zīmes, un mēs tagad sapratām, ka vairs nav glābiņa. Un ēna bija nozudusi tūliņ pēc brāļa Valtera baiļu kliedziena, izgaisdama sarkanajā tumsā, kas bija nogulusies zāles kaktos un viļņoja gar tās sienām.

Mēs nospriedām ciest par visu notikušo pagaidām klusu, jo varēja gadīties, ka mūsu karakalpi, izbaiļu pārņemti, aizbēg, atstādami mūs vienus šajā pilī, pār kuru tas Kungs bija ļāvis vaļu visām nelaimēm un mēra gariem. Apseguši komtura seju ar viņa paša mēteli, mēs pasaucām kalpus un likām viņu nonest uz pils baznīciņu, bet paši izgājām pagalmā, jo palikt tovakar ilgāk zālē mums neatļāva Šausmu trīsas, un mēs cerējām zem klajas debess atgūt mieru savām tveices sakarsētām asinīm. Nakts bija smacīga un klusa, un mēnesis tumši liesmoja pāri mežam, apaļš un bezformains kā slīkoņa uzpūstā seja. Mums tā stāvot nakts klusumā, brālis Ruprehts, kurš bija nosirmojis karos ar šejienes neticīgiem un Durbes kaujā brīnišķīgā kārtā izglābies no pagānu zobena, pieliecās man klāt pie auss un nočukstēja, bailīgi skatīdamies visapkārt:

«Ulriķi, vai tu arī viņu pazini?»

«Ko tad?» es ieprasījos, nesaprazdams, ko īsti brālis Ruprehts grib ar to sacīt. Viņš satvēra manu roku, sažņaugdams to kā dzelzī, un viss bāls cieši pavērās man acīs, gribēdams ieskatīties manā dvēselē. Viņa lūpas kustējās, bet pār tām nenāca vairs neviena skaņa. Viņa seja tapa arvienu bālāka, tad piepeši kļuva zila, acis izspiedās uz āru, un ceļi sāka ļodzīties, un, vēl arvien turēdams, cieši satvēris, manu roku, viņš nogāzās zemē, mani gandru; noraudams sevim līdzi. Baiļu pārņemts, es atsvabinājos no viņa pirkstu žņaugiem un pieliecies ieskatījos brālim Ruprehtam sejā. Šausmu un moku pilnās acīs gailēja mēra liesma, bet uz lūpām un vaļā atņirgtiem, krampjaini sakostiem zobiem bija putas un asinis.

Un tad visiem kļuva skaidrs, ka mūs ir piemeklējusi pati briesmīgākā no zemes un debess sodībām, pret kuru ir veltas visas saraceņu ārstu mākslas un nešķīsto jūdu burvības. Nemanot tā bija iezagusies pilī un tagad sāka staigāt pa visām zālēm, kalpu kambariem un ejām, dormitorijiem un visām telpām, žņaugdama vienu pēc otra brāļus un vienkāršus karotājus. Ar katru dienu šīs riebīgās sērgas upuru skaits auga augumā, un drīz tā parādījās arī ārpus mūriem, vispirms pilsētā, starp līvu zvejniekiem un letgaļu kareivjiem, kuri bija nometušies pils aizsardzībā uz dzīvi ar sievām, bērniem un citu mantību. Bet jau pēc nedēļas tā sāka plosīties arī ap Mežotni un Sauli, Dobeles un Raktes novados un visās jaunkristīto nometnēs, kuru iemītniekiem bija uzdots kopt atstātos zemgaļu laukus. Un daudzi no tiem bēga lielā skaitā pāri Daugavai, uz savu tēvu zemi atpakaļ, jo valodas gāja no mutes mutē, ka mēra spoks staigājot naktīs apkārt un žņaudzot vīrus un sievas. Un, kā jau nelaimes un piemeklēšanas dienās allažiņ mēdz būt, notikās daudzas briesmīgas parādības, nostāsti par kurām stindzināja asinis dzīslās un kuras redzēt bija šausmīgāk par pašu nāvi. Citi teicās sastapuši mežā lemurus un citus dēmonus, kvēlošām acīm un spalvainam sejām, un vēl citi stāstīja, ka daudzās vietās parādījušies sumpurņi, kuri rijot līķus un uzbrūkot dzīvajiem. Pār izžuvušiem purviem un dūņās izsīkušām upēm tumsā plīvoja zilganas liesmiņas, staigādamas no vienas vietas uz otru un vīdamās ugunīgos virpuļos. Un visus dzīvajos pārņēma neizturamas šausmas, kas bija mocošākas par ugunīgo mēri. Daudzi sāka bēgt projām no pils, bet neviens no tiem netika griezies vēlāk atpakaļ vai aizsniedzis kādu no citām kristīgo celtām stiprām vietām, kas rāda, ka viņus būs saplosījuši dēmoni, un lai jums ir zināms, ka šajās zemēs to ir daudz vairāk nekā jebkurā citā pasaules malā. Lai aizkavētu mazdūšīgos, mums nācās cieti noslēgt vārtus, bet arī tas nelīdzēja, jo daudzi lūkoja striķos nolaisties pāri pils mūriem un krizdami dabūja bēdīgu un kara vīra necienīgu galu.

Dabūjis zināt par visām bēdām un lielo postu, kas piemeklējis daudz cietušo Zemgali, pilī ieradās no Cēsīm pats zemes maršals, cienījamais brālis Bruno, kurš bija visā ordenī pazīstams kā drošs un bezbailīgs vīrs, kas nebūtu griezis ceļu pašam elles valdniekam, ne nu vēl viņa vasaļiem un citiem tumsas gariem. Izklaušinājis mani kā vecāko no Jelgavas brāļiem par visu, kas bija noticis, viņš sasauca konventu, lai apspriestos, kas darāms un kā varētu šo lielo mocību remdināt. Bet neviens nezināja padoma, pats maršals un viņam līdzi atjājušie brāļi arī nē, un mēs sēdējām mēmi un klusi, sagrauztām sirdīm un pieminēdami tos brāļus, kas vēl nesen bija starp mums un kurus bija aizrāvis no mūsu vidus ļaunais mēris. Tā sēdot un bēdājoties, pienāca vakars un jaunās vēstis. Kāds pulciņš mūsējo, dodamies izlūkot Dobes silus, vai nenāk zamoģitu sirotāji, atgriezās pilī, vezdami sevim līdzi divus zemgaļu gūstekņus. Kad bendes bija parūpējušies, lai šie dēmonu kalpi sāktu runāt, mēs dzirdējām savādu stāstu un klausījāmies tajā pāri pusnaktij.

Viņi stāstīja par tām kara gaitām prūšu novados, ko bija vadījis dažus gadus atpakaļ viņu virsaitis Namejs, sabiedrojies ar jatvingu lielu pulku un ar zamoģitu neticīgiem. Par Kulmas, Elbingas, Marienverderas un citu stipru piļu aplenkšanu, par iesturmētiem cietokšņiem, kuru aizstāvji tikuši sakapāti gabalos līdz pēdējam vīram, un par gruvešos sagrautam pilsētām, izdedzinātiem vācu ieceļotāju ciemiem, atgriezto prūšu sacelšanos un piebiedrošanos iebrucēju karapulkiem un par kristīgo zīdainīšiem, kas mētāti uz šķēpu galiem. Par uzvarām un kaujām, kur varoņi cirtušies ar varoņiem, ievainotie nelūgušies žēlastības un mirstošie karotāji vēl nāvē žņauguši viens otru cīņas niknumā. Par karali, kurš aizgājis ar saviem kareivjiem projām no ienaidnieku uzvarētās dzimtenes, lai meklētu nāvi kara dēkās svešā malā, un ticis nožņaugts no kādas ļaunas, mērim līdzīgas sērgas, kas staigājusi pa viņa jātnieku izpostītiem un izkautiem novadiem. Un, slēdzot nāvē acis, karalis lūdzis savus atlikušos kalpus un kauju biedrus pārvest viņa kaulus tēvu zemē un aprakt dzimtenes smiltīs. Bet tad sācies jauns karš un jaunas cīņas, karaļa kalpu skaits kļuvis arvien mazāks, un beigās palikuši starp dzīvajiem tikai divi, kuri krituši poļu kņazu gūstā, un tikai pagājušā ziemā tiem izdevies izbēgt un glābties Lietuvā. Turēdami svētu savam kungam doto solījumu, viņi uzmeklējuši tā kapu tālos sudaviešu silos un, slēpdamies kā zagļi naktīs, caur purviem un mežiem pārveduši tā kaulus dzimtenē, un aprakuši uz Tērvetes upes krasta, netālu no viņa tēva pils pelniem, proti, veļu kalnā, ko mūsējie par Velna kalnu sauc, jo tur bieži ir redzētas visādas dīvainas lietas, un šai vietai nav laba slava.

Kad gūstekni bija beiguši stāstīt, ausa jau rīts, un viņpus Lielupes mežiem lēca saule, nespodra un tumšsarkana kā sarecējušas asinis. Un ienāca brālis Gotfrīds, kurš pārzināja hospitāli, un teica, ka naktī miruši četri bruņinieki un trīsdesmit pieci kara kalpi, bet viņpus vārtiem līvu un letgaļu bez skaita, un dzīvajie vairs nespējot aprakt visus mirušos, paši ļimdami nāvē viens pēc otra pie zemes kā vārpas rudenī.

To dzirdot, mūsu dvēseles pagura, un mēs devāmies uz pils baznīciņu, lai izsūdzētu grēkus un iebaudītu Krustā Sistā miesu un asinis, jo visiem mums likās, ka pienācis laiks sataisīties, lai dotos ceļā uz mūžības mājokļiem. Bet kapellā, stāvot pie altāra ceļos un karsti lūdzot Dievu, vēl saļima divi brāļi, raustīdamies mēra krampjos, un trešais, kurš steidzās tiem klāt, piepeši noslīga pie mirstošo kājām, un līdzcietības vārdi tam sastinga uz lūpām, kuras bija skārusi liesmainās sērgas elpa. Mēs, dzīvajie, metamies bēgt projām no šīs vietas, paši nezinādami, kurp, jo bailes žņaudza mūsu rīkles, un mums līdzi gāja bezcerību izmisums.

Pie brāļu dormitorija durvīm mani apturēja zemes maršals un, paaicinājis sāņus, ievaicājās, vai es labi pazīstot dienvidu novadus, sevišķi Tērvetes tiesu. Es atbildēju, ka esmu divas reizes piedalījies šīs zemgaļu stiprākās pils sturmēšanā un guvis pie tam dažu labu rētu. To dzirdēdams, maršals man uzlika roku uz pleca un teica, skatīdamies manī acīm, kuras bija asaru un sāpju pilnas:

«Brāli Ulriķi! Tu jāsi vēl šodien ar piecdesmit kalpiem un abiem gūstekņiem uz Tērveti, lai uzmeklētu sātana bērnu virsaiša kapu. Ar tevi dosies turpu arīdzan priesteris Hildebrants, un dariet visu, ko Kristus kalps jums sacīs. Jo, tik tiešām, ka, iekarojot šo zemi, ir krituši desmitiem tūkstošu Kristus karotāju,— viss ļaunums un visas mocības ir pār mums nākušas no tās dienas, kad vecā Nameja kauli atgriezušies viņa tēvu zemē.» To teicis, maršals pārmeta krustu, un es darīju to pašu, jo nav labi pieminēt to vārdus, kas slēguši draudzību ar mēra dēmoniem un citiem ļauniem gariem. Manas acis atdarījās, un tagad es sapratu arī nelaimīgā brāļa Ruprehta vaicājumu. Un uzausa atmiņā manas mātes nostāsti par vampīriem, kuri naktīs sūcot cilvēku asinis, un bezdievīgo sarmatu karaļi, kuri vajājuši savus ienaidniekus ari tad vēl, kad paši jau bijuši šķīrušies no dzīvajo vidus, uzsūtīdami saules aptumšošanos, badu un niknas sērgas un likdami zvaigznēm krist lejup no debesīm.

Es gāju uz kara kalpu mājokļiem, lai izlasītu sevim mazu pulku, un, nekavēdamies nevienu stundu, steidzos ceļā. Pa visu gara jājiena laiku priesteris bez mitēšanās skaitīja lūgšanas, un, lēkšojot caur mežu smacīgajiem biezokņiem un pakaviem dobji klaudzot uz saplaisājušās zemes, ne vienu reizi vien mūsu zirgi sāka krākt un slieties stāvus, un bālēja manu karotāju sejas zem nolaistiem vāzekļiem. Jo visas šīs vietas, kā zināms, ir tukšas no ļaudīm, un dēmoni te klejo bariem, ložņādami ap nodedzināto ciemu krāsmatām un gaudodami izpostītos pagānu mājokļos.

Kad otrreiz ausa rīts, mēs aizsniedzām Tērvetes upes stāvo krastu un, nokāpuši no zirgiem, uznācām Velna kalnā, tirdīdami gūstekņus, lai mums uzrāda sava kunga un karaļa kapu. Bet viņu lūpas bija kā mēmas, un asaras tiem ritēja pār vaigiem. Redzēdams, ka ar labu no tiem nekā nevarēs izdabūt, es pavēlēju kalpiem aizkurt uguni un dedzināt šos abus stūrgalvīgos uz lēnas uguns. Tad atraisījās viņu mēles, un tie parādīja kādu klusu vietu zem vecām, nosūnojušām eglēm, kur guļot aprakts viņu virsaitis. Šai vietai priesteris apvilka apkārt maģisku riņķi, skaitīdams eksorcistu formulas, kas saista tumsības spēkus un padara tos cilvēkiem nekaitīgus, jo citādi mani kalpi neuzdrošinājās rakt. Un, ķeroties tiem pie darba, mūsu acīm atdarījās kāda bedre, kurā gulēja izbālējis ģindenis, karaļa kroni galvā un sarūsējušā bruņu kreklā tērpts, platu kaujas zobenu starp kājām. Tanī pašā brīdī mani atkal sagrāba šausmu trīsas un prāta sastingums — līdzīgi tam, kas bija sažņaudzis mūsu locekļus tajā naktī, kad pils zālē parādījās minētā ēna un mēris ienāca pilsētā. Bet, saņemdams visus spēkus un atcerēdamies, ka tas viss ir sātana māņi un krusta karotāju un citu ticīgo liktenis stāv Dieva, nevis dēmonu rokās, es pavēlēju kalpiem mesties ceļos un skaitīt «Mūsu tēvs debesīs». Un, mums, visiem kristīgiem, piesaucot to Kungu un abiem pagāniem vaimanājot, priesteris Hilde brants apslacīja minētā ģindeņa kaulus un viņa ieročus ar svētītu ūdeni. Kad tas bija padarīts, un, priesteris iesāka «Salve nos, domine . . .», no mūsu krūtīm novēlās kā smaga nasta, un mēs no jauna sajūtām savos locekļos spirgtumu. No kapa pacēlās vieglas dūmakas, izplūzdamas un pazuzdamas gaisos, un man likās, ka es dzirdu klusus vaidus, bet varbūt ari tas bija tikai vējš, iežūžodamies egļu galotnēs.

Lai galīgi izdeldētu visu ļaunumu un sodītu ar uguni to, kas, dzīvs būdams, bija pratis no šī soda izvairīties, es pavēlēju sakurt varen lielu sārtu, ar stabu vidū, pie kura ķēdēs tika pakārts ģindenis. Kad sārts jau dega pilnās liesmās un mēs skaļi teicām Dievu, abi gūstekņi izrāvās no savām saitēm, jo sargi tos nebij lāgā uzraudzījusi, un ielēca ugunī. Un, redzot to, man uz brīdi uznāca domas, ka pie mums, kristīgiem, būtu velti meklēt kalpus, kas labprātīgi seko savam kungam un vadonim pēc tā nāves.

Kad sārts bija beidzis degt un sabruka, izjukdams oglēs un kodīgos dūmos, mēs kāpām zirgos un devāmies uz Jelgavu atpakaļ. Un tik savādi mums visiem bija ap sirdi, ka nevar pasacīt.

Pār zemi sāka vilkties kopā melni padebeši. Bet nakti, mums iejājot pili, uznāca pērkona negaiss un spēcīgs lietus, kas atveldzināja pļavas un mežus un visu zaļumu, reizi atdzīvinādams ari pagurušās cilvēku sirdis. Jo lietus plūdi bija aizskalojuši nāvējošos tvaikus, un mēris pamazām mitējās.

Tas notika Anno domini MCCXCVI un mestra Indriķa valdības otrā gadā, un, ja tas viss nav tiesa, ko es še uzrakstījis, tad lai es tieku viņā saulē aizdzīts projām no Kristus troņa pakāpēm kā kraupains suns un atstumts no tās svētlaimības, kas apsolīta visiem ticīgiem debesīs.

Meklēšana

Šī diena

  • Vanda, Veneranda, Venija

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas