mosties.org

Regīna Ezera — «Elēģija»
(Oktobris)


Lapas ir koku dvēseles. Tagad tās gandrīz nobirušas un bezvēja naktīs klusu sarunājas cita ar citu jau citās, jau veļu balsīs. Ja neraugāmies uz koku kailajām galotnēm, tad gandrīz liekas, ka tā vēl ir vasara, kas suverēni valda pār mums un pār visu.

avots: mosties.org

Pavasarī ābeles trakoja tā, ka ziedēšanas ekstāzē uzlidoja debesīs. Šķita, ka ne ziedēšanai, nedz neprātam nevar būt arī ne robežu, nedz gala. Bet tagad skumji izrādās, ka visa var būt par daudz — pat skaistuma.

Ļoti lielām un izbrīna pilnām acīm, spoži kā debesu spīdekļi, āboli uzlūko visus, kas, garām ejot, nejauši uzmet paviršu skatienu, — un es neiedrošinos jautāt, vai viņiem nav baigi. Kaut ko tādu vairāk būtu pārlieku nežēlīgi.

Es sēžu aiz rūts tikpat baltā kreklā kā viņi tur, ārā, zaros, un skatos, kā viņi tur, laukā, cits pēc cita mirst. Liegas rītsvīdas apstaroti, viņi vēl aizvien ir ļoti skaisti, un varbūt viņu galvenais skaistums ir viņu nolemtība.

Vēl sala neskarti, viņi jau ir padevušies. Laiku pa laikam dārzā nobūkšķ, kad viņi izmisuši krīt bez vajadzības nevienam un nekam, un tad nodun viss dārzs, it kā būtu nokritusi asara.

Es muļķīgi sēžu vienā kreklā un pat mazlietiņ salstu, un man ir tāda pati sajūta kā viņiem. Ka, tāpat kā ābols zaram, arī es vēl grasos kaut kam pieķerties, bet saprotu, ka, tāpat kā viņi, drīz nenoturēšos un atdalīšos no zara, jo, tāpat kā uz viņiem, arī uz mani iedarbosies nepielūdzamais gravitācijas spēks. Bet es sēžu — starp zemes un debesu pievilkšanas spēkiem, vēl nezinot, kurš un kad mani paraus: vai nokritīšu kā ābols vai aizplīvošu kā lapa.

Manu acu priekšā no zara atdalās un krīt kārtējais auglis. Vai tev ir kāda pēdējā vēlēšanās, es viņam jautāju, domādama, ka viņš vēlēsies, lai viņu apēdu un lai viņa esamība tādējādi iegūst jēgu. Bet viņš vēlas vienīgi, lai viņu noskūpstu. Un es eju, no zāles paceļu viņu pie lūpām un noskūpstu. Viņa vaigs ir rasains un ļoti vēss. Tavs vaigs ir ļoti vēss, es viņam saku. Arī tavs vaigs ir ļoti vēss, saka viņš. Vai tas kaut ko nozīmē, es jautāju. Nē, tas nenozīmējot neko — varbūt tikai to, ka esam vienādi.

Kaut kas klusi nočabēja. Bija vai nebija? Laikam rasa. Kapēc rasa mirst tik padevīgi, ka rasas nāvi neviens pat nepamana? Bija? Nebija? Kāpēc man vajag, lai nodunu kā krītošs ābols? Es taču varu klusu un mierīgi iesūkties zemē kā rasa. No malas tas izskatās gandrīz bezsāpīgi. Kāpēc man vajag, lai pasaulē kāds uzzina, ka esmu bijusi?

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas