mosties.org

Briseles kāposta pasaciņa par suni, kas ņaudējaAutors: Māris Kūla. Publicēts laikraksta «Diena» 2007. gada 11. jūlija numura 9. lpp. (rubrika «Kultūra»)


Aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām reiz dzīvoja meitenīte, ko sauksim par Anniņu. Kādu dienu viņa gāja pa ielu un ieraudzīja bariņu cilvēku, kas skatījās uz kaut ko kustamies pa zāli. Tuvāk pienākot, Anniņai pieglaudās kaut kas pūkains un ņaudēja. Anniņa noteica: «Vai, cik mīļš kaķītis!» Uz to cilvēki pārsteigti atbildēja: «Kāds tev kaķis, tas taču ir suns, tam ir četras kājas.»

avots: mosties.org

Anniņa ļoti brīnījās. Viņa nesaprata, kāpēc cilvēki tā saka, jo skolā bija mācījusies, kādi ir kaķi un kādi ir suņi. Tomēr, tā kā cilvēku bija daudz, bet viņa viena, Anniņa ilgi nestrīdējās. Doma Anniņu tomēr urdīja, tāpēc viņa aizgāja parunāties pie klasesbiedrenes, kam gan vajadzēja zināt, kādi izskatās kaķi. Klasesbiedrene noklausījās un atbildēja: «Jā, bija tādi kaķi, bet vai tagad tos nesauc par suņiem? Skolā mēs gājām pērn, pa to laiku tik daudz var būt mainījies, ja vairākums to sauc par suni, tad droši vien būs suns, ko tad mēs abas.»

Anniņa nespēja tam noticēt, gāja tālāk. Gāja, satika citu klasesbiedreni un arī viņai pasūdzējās, ka cilvēki pēkšņi vairs nezina, kas ir kaķi, kas ir suņi. Klasesbiedrene sarauca pieri: «Kaķis — kaķis … nav dzirdēts … tas laikam ir jauns vārds?»

Anniņa nespēja noticēt savām ausīm, gāja tālāk. Gāja, gāja, satika savu izglītotāko kaimiņieni. Izstāstīja, kas viņai glaudies pie kājām, kā ņaudējis un ka cilvēki to saukuši par suni.

Kaimiņiene atbildēja: «Droši vien visiem tā būs labāk, ja mēs tos turpmāk sauksim par suņiem, vienalga, kā tas iepriekš būtu saukts. Ja vairākums apgalvo, ka tas ir suns, tad tas ir suns, un vārdu «kaķis» ir tik grūti izrunāt. Un vispār — vai nav vienalga?» Anniņa neatlaidās: «Varbūt mēs varam cilvēkiem paskaidrot atšķirību, ka suņi rej, kaķi ņaud? Sakārtot visu atkal, lai būtu pareizi? Paplašināt redzesloku?» Kaimiņiene atbildēja, ka nepareizi nemaz neesot, valodā iejaukties un to pārveidot esot ļoti vienkārši, un tāpēc vienkārši tagad gan tos, kas ņaud, gan tos, kas rej, saucot vienādi. Nevienam Anniņas pareizību nevajagot, lai viņa dzīvojot mierīgi un neuztraucoties par niekiem.

Anniņa nesaprata, kas noticis ar cilvēkiem, viņa atcerējās, kā kaķi atšķiras no suņiem, un gāja pie paša gudrākā vīra, ciema vecākā, kas ilgi dzīvojis svešās zemēs un gājis gudrās ārzemju skolās. Uzklausījis stāstu, gudrais padomāja un atteica, ka tas, ko Anniņa satikusi, noteikti, noteikti ir bijis suns; arī vārdu «kaķis» viņš pats izrunāja ar grūtībām. (Anniņa nevarēja zināt, ka svešajās zemēs, no kurienes atbraucis gudrais vīrs, kaķu vispār nav, tur tādus nepazīst, tāpēc viņš ar pārliecību un autoritatīvi var apgalvot, ka satiktais ņaudētājs ir suns.)

Tā Anniņa, nokārusi galvu, klīda pa ciemu, nesapratusi, kāpēc kaķis jāsauc par suni, un vai tiešām vairākumam vienmēr ir taisnība.

* * *

Pasaciņai ir morāle, kā visām pasakām mēdz būt, un arī paskaidrojumi, kādu dažām pasakām nav. Cilvēku grupa, kas nebija gatava atzīt kaķi par kaķi, bet uzskatīja to par suni, ir visi nevīžas, kam ir gluži vienalga, kā viņi runā un ko patiesībā pasaka.

Klasesbiedrene, kam vajadzēja zināt, kādi izskatās kaķi, bet kas uzreiz bija gatava katru kaķi saukt par suni, ir visi tie, kas it kā ir mācīti, tomēr katru kļūdu ir gatavi ierakstīt vārdnīcā un uzdot par latviešu valodas normu.

Otra klasesbiedrene, kas it kā bija mācījusies to pašu, ko Anniņa, bet neatcerējās vārdu «kaķis», ir visi tie, kas skolās gan ir gājuši, bet nav īsti skaidrs, ko tur ir mācījušies.

Izglītotajai, inteliģentajai kaimiņienei «mīļais miers», kā labā viņa ir gatava upurēt visu, rūp vairāk nekā domāšanas un izteiksmes precizitāte. («Ja kaķus un suņus turpmāk sauks vienādi, dažas neskaidrības un neērtības varbūt radīsies, bet vai tad visi kaķu nozares speciālisti tagad kaķus un suņus nesauc vienā vārdā? Kāpēc vajag celt kašķi un teikt, ka viņi nelieto pareizu vārdu? Vai viņi mūs klausīs?»)

Gudrais, ārzemēs skolotais ciema vecākais ir gatavs piekrist vislielākajai muļķībai, jo viņa smalkā aizjūru izglītība un redzesloks, izrādās, tik tālu nesniedzas, lai pamanītu «kaķu» un «suņu» atšķirības.

Protams, autors ir mazās Anniņas pusē un uzskata, ka būtu gan jāpaplašina arī inteliģentāko valodas lietotāju redzesloks dzimtās valodas jomā, gan jāsakārto visa sistēma, lai reālā dzīvē nerastos tāda, pagaidām tikai pasakās iztēlojama situācija: patiesībā cilvēku grupas, kas mazām Anniņām māca kaķus saukt par suņiem, darbojas ļoti aktīvi; ja viņi būs neatlaidīgi, drīz vien mums suņi ņaudēs. Pasaciņas morāle: reizumis nekonkretizētam vairākumam nav taisnība, un daudz lielāku sabiedrības atbalstu ir pelnījušas tādas mazās Anniņas.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas