mosties.org

Žans Bodrijārs — Hiperreālais un imaginārais
Žans Bodrijārs. Simulakri un simulācija. Rīga: Omnia Mea, 2000.


Visu veidu samudžināto simulakru izcils modelis ir Disnejlenda. Vispirms tā ir ilūziju un fantāziju spēle: «Pirāti», «Robeža», «Nākotnes pasaule» utt. Iedomātā pasaule ir radīta, lai šis pasākums gūtu panākumus. Bet pūli, bez šaubām, visvairāk pievelk sabiedrības samazinātais modelis, reālas Amerikas, tas grūtību un tās prieku miniaturizērā, reliģiska baudīšana. Mašīnas novieto ārpusē, rindā stāv iekšpusē, par jums pilnīgi aizmirst pie izejas. Šajā iedomātajā pasaulē vienīgā fantasmagorija ir pūlim piemītošais maigums un siltums, kā arī pietiekamais un pārmērīgais to nieku daudzums, kuri spējīgi uzturēt daudzgalvainā pūļa afektu. Totāls kontrasts ar autostāvvietas absolūto pamestību — īsta koncentrācijas nometne. Vai arī: iekšpusē visdažādākie nieki magnetizē pūli noteiktos virzienos, ārpusē vientulība ir vērsta tikai uz vienu mantiņu: automobili. Neparasta sagadīšanās (bet tas, bez šaubām, saistīts ar šai videi raksturīgo burvīgumu) — izrādās, ka šo bērnišķīgo sasaldēto pasauli izdomājis un izveidojis cilvēks, kurš pats tagad ir sasaldēts: Volts Disnejs, viņš mīnus 180 grādu aukstumā gaida savu augšāmcelšanos.

avots: mosties.org

Disnejlendā viscaur, līdz pat indivīda un pūļa morfoloģijai, iezīmējas Amerikas objektīvais profils. Miniatūra un komikss tur visas vērtības paceļ līdz augstākajai pakāpei. Iebalzamēti un nomierināti. No tā izriet Disnejlendas ideoloģiskās analizes iespējamība (to ļoti labi izdarījis L. Marēns savā darbā «Utopijas, spēles ar telpu»): american way of life daidžests, slavas dziesma amerikāniskajām vērtībām, pretrunu pilnās realitātes idealizētā pārstatīšana. Protams. Bet aiz tā slēpjas kas cits, un šis ideoloģiskais pārklājs pats kalpo par aizsegu trešās kategorijas simulācijai: Disnejlenda ir te, lai slēptu, ka tā ir reālā valsts, ka visa īstā Amerika ir Disnejlenda (līdzīgi kā cietumi ir tāpēc, lai slēptu, ka viss sociālais savā banālajā visuresamībā ir cietumniecisks). Disnejlenda ir dota kā iedomātais, lai liktu noticēt, ka pārējais ir reāls, kaut gan visa Losandželosa un visa tai apkārtesošā Amerika vairs nav reālas, bet jau pārgājušas citās kategorijās — tās ir hiperreālas un simulācijas. Runa vairs nav par realitātes (ideoloģijas) aplamu atveidojumu, bet gan par slēpšanu, ka reālais vairs nav reālais, ka jāglābj realitātes princips.

Imaginārā Disnejlenda nav ne īsta, ne neīsta, tā ir apšaubīšanas mašīna, kas parādījusies uz skatuves, lai reģenerētu reālā fikciju. Tur arī sakņojas šo iedomu debilitāte, tās infantilā deģenerācija. Šī pasaule vēlas būt bērnišķīga, lai liktu noticēt, ka pieaugušie ir citur, «reālajā» pasaulē, un lai slēptu, ka patiesā infantilitāte ir visur un ka infantili ir paši pieaugušie, kas te nāk tēlot bērnus, lai radītu ilūziju par viņu reālo infantilismu.

Turklāt Disnejlenda nav vienīgā. «Apburtais ciemats», «Burvju kalns», «Jūras pasaule»: Losandželosu no visām pusēm iekļauj šīs imaginārās centrāles, kas barojas ar realitāti, ar pilsētas īstenības enerģiju, bet šīs pilsētas noslēpums ir tas, ka tā vairs nav nekas cits kā tikai nebeidzamas satiksmes tīkls, nereāla — teiksmaini izpletusies pilsēta, taču tai nav telpas, nav dimensiju. Tāpat kā elektriskās un atomstacijas, tāpat kā kinostudijas, Šī pilsēta, kas pati ir vairs tikai milzīgs scenārijs un nemitīga fokusa maiņa, jūt nepieciešamību pēc šis vecās imaginācijas, tāpat kā simpātiskā nervu sistēma rada bērnišķības un viltus iedomu signālus.

Disnejlenda: imaginārā reģenerācijas telpa, tāpat kā citur, un turpat arī atkritumu pārstrādes rūpnīcas. Šodien visur vajag pārstrādāt atkritumus, bet sapņi, iedomas, vēsturiskā, brīnišķīgā, leģendārā bērnu un pieaugušo iztēle ir atkritumi, pirmie lielie toksiskie hiperreālās civilizācijas izkārnījumi. Disnejlenda ir šīs jaunās funkcijas prototips mentālā plānā. Bet tādā pašā kategorijā ir visas seksuālās, psihiskās somatiskās pārstrādes iestādes, kas piesārņo Kaliforniju. Cilvēki vairs neskatās cits uz citu, bet tādēļ ir īpašas iestādes. Viņi vairs nepieskaras cits citam, bet ir kontaktterapija, Viņi vairs nestaigā, bet nodarbojas ar veselības skriešanu utt. Viscaur notiek zaudētu īpašību, ķermeņu, sabiedriskuma vai barības studētās garšas otrreizēja atražošana. No jauna izgudro nabadzību, askēzi, zudušo pirmatnējo dabiskumu: natural food, health food, joga. Apstiprinās, taču otrajā līmenī, Māršala Zahlina ideja, ka tieši tirgus ekonomija nevis dabas apstākļi rada nabadzību: te, triumfējošās tirgus ekonomijas izsmalcinātajos robežpunktos, no jauna sevi izgudro nabadzība/zīme, nabadzība/ simulakrs, simulētā mazattīstīto būtņu izturēšanās (arī marksisma tēžu pieņemšanā), kas, zem ekoloģijas, enerģijas krīzes un kapitāla kritikas krāsas slēpjoties, piešķir pēdējo ezoterisko oreolu ekzotēriskajai [Ekzotērisks — tāds, ko atļauts izpaust visiem (tulk. piez.)] kultūrai. Tomēr, varbūt mentāla katastrofa, bezprecedenta mentāla implozija un involūcija novēro šāda veida sistēmu, kuras redzamās zīmes varētu būt tik savādā korpulence vai neticamā visdažādāko teoriju un prakšu līdzāspastāvēšana, kā atbilde uz neticamo luksusa, debesu un naudas koalīciju, uz dzīves neticamo grezno materializāciju un uz neatrisināmajām pretrunām.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas