mosties.org

Pauls Bankovskis — «Rudens kross»
Pauls Bankovskis. Skola. Stāsti. Rīga: Valters un Rapa, 2006

Mosties.org ieraksts par Bankovska «Skolu».

--

Rīts. Māte tevi modina. Pareizi, šodien tev tas lielais kross. Rudens kross. Tēvs jau cep kartupeļus, kartupeļus ar olu, pilnu pannu tev vienam. Tavā priekšā uz šķīvja kūpošs kartupeļu kalns, olas dzeltenums nez kur vienmēr pazūd, starp kartupeļiem staipās receklī savēlies baltums. Tēvs mudina piekost skābu gurķi. Piedzert tēju. Mute taukaina, tējā peld spoži tauku riņķīši. Paēst kārtīgi. Lai spēks kaulos. Tev taču šodien rudens kross.

avots: mosties.org

Treniņtērpu tu uzvelc jau mājās. Tu dzīvo piecu minūšu attālumā no skolas. Tā ir tava vienīgā priekšrocība. Pa ielu tev tādam ķēmam nav jāiet, tik vien kā garām sakņu dārziem, cauri sporta laukumam, un tu jau esi pie skolas. Savā tizlajā tērpā. Melnas treniņbikses, kas no biežas mazgāšanas kļuvušas nevienmērīgi pelēkas, izstaipītas uz ceļgaliem un dibena, turklāt tavām garajām kājām krietni par īsu. Un tādas pašas krāsas treniņtērpa jaka; pļudurīgās piedurknes nez kāpēc gada laikā kļuvušas par garu. Kājās tev centra universālveikalā pirktas botas, lai gan par botām tās dēvē vienīgi vecāki. Tu pats labi zini, ka tās nav nekādas īstās botas. Tikpat īstas kā krievu džinsi. Tev ir aizdomas, ka patiesībā šie sarkani baltie apavi ar cieto zoli ir meiteņu kurpes. Tās pat nav aizdomas, tu zini. Un pārējie klases puikas domā tāpat. Bet tam šodien nav nekādas nozīmes. Šodien ir lielais rudens kross.

Rīts uz dzestrs, pa nakti bijusi salna, zāles ceros vizuļo sarma. Ejot garām sniegogu krūmam, tu norauj pāris ogu un saspied. Auksta un glumena putriņa starp pirkstiem.

Visi pulcējas skolas ēkas pagalmā, nelielā grantētā laukumā. Fizkultūras skolotājs ar svilpi un hronometru kaklā vēlreiz izklāsta noteikumus. Šoreiz tiks vērtēti ne vien individuālie uzvarētāji, bet arī komandas gars. Klases mērosies spēkiem savā starpā. Vērā tiks ņemts kopvērtējums. Tāpēc vienlīdz svarīgs būs gan tas, kurš līdz finišam nonāks pirmais, gan tas, kurš atskries pēdējais. Patiesībā tieši uz pēdējiem kritīs vislielākā atbildība. Viņi var iegāzt visu klasi. Nez kāpēc tev liekas, ka viņš paskatās tieši uz tevi. Daži puikas, spītējot dzestrajam laikam, nomet garos treniņtērpus un paliek īsajos. Tie ir lielākie skrējēji. Viņiem pat kurpes ar naglām. Iesildieties, iesildieties, skolotājs mudina un pats lēkā uz vietas, uzgrūzdams baltus elpas mutuļus. Visi ņemas tupties un staipīties tā, it kā būtu baigie sportisti, bet tev nav ne mazākās jausmas, kā un kāpēc tas īsti darāms. Un neko siltāk jau no tādas staipīšanās nepaliek.

Pāri grantētajam laukumam skolotājs ar nūju novelk starta līniju. Kāds, kuram tu pat nepievērs uzmanību, nospriež, ka lēnajiem jāstartē pirmajiem. Protams, arī tu piederi pie lēnajiem. Lēnāks par tevi ir vienīgi Gulbītis. Viņš aizskrien pirmais. Nākamais pie līnijas stāvi tu. Aiziet! Un tu skrien.

Garām skolas izmēģinājumu lauciņiem, garām pionieru skvēriņam ar trim sudrabeglēm, tad straujš pagrieziens pa kreisi, mitra taciņa gar sarūsējušu stiepļu žogu, abās pusēs sakaltuši vībotņu stublāji, ar baltu ledu pārvilkusies peļķe taciņas vidū, tad pa pilsētas siltumtrases valni līdz skolotāju sakņu dārziem, garām šķūņiem, cauri skolas ābeļdārzam, ābeļu kailajos zaros vēl pa dzeltenam ābolam, gar sporta laukuma malu, garām internāta ēkai, cauri pagalmam, pa flīzēto celiņu lejā un atpakaļ grantētajā laukumā. Pirmais aplis. Tev pašam šķiet, ka izdodas tīri labi, tas nekas, ka gandrīz visi, kas sāka skriet pēc tevis, nu jau tev paskrējuši garām. Un, garām skriedami, uzskatījuši par vajadzīgu kaut ko uzsaukt. Turies, turies, skaties, ka neiegāz mūs visus! Gulbīti tu panāc ābeļdārzā un pie internāta paskrien viņam garām, vismaz kaut kas.

Tev vienmēr teikts, ka skriešanā ir svarīgi pareizi elpot, taču neviens nav paskaidrojis vai parādījis, kā tas darāms. Tev pašam ir aizdomas, ka tu elpo tik nepareizi, cik vien nepareizi iespējams. Jau pēc pirmā pusapļa tev sāk trūkt elpas, tu aizgūtnēm un pilnām mutēm velc dzestro gaisu, taču vienmēr liekas, ka ir par maz, ka tevī pietiktu vietas krietni vairāk gaisam, bet tu nekādi nespēj pie tā tikt. Un tāpēc esi tik smags un neveikls un skrien tik nožēlojami lēni.

Garām sarūsējušajai sētai. Garām skvēriņam. Plāno ledus garozu skrējēji salauzušiem taciņas vidū brūna bubuļu plančka. Tu atkal esi uz siltumtrases vaļņa un dzirdi, kā no aizmugures tuvojas kāds no ātrajiem. «Ceļu!» tev uzbrēc. Tas ir Jancis, kuru visi sauc par Ļermontovu, lai gan patiesībā viņš izskatās pēc Puškina. Seja tumši pietvīkusi kā biete, uzacis sarauktas, naglu kurpes šņirkstēdamas uzar taciņas dubļus, viņš paskrien tev garām un pēc mirkļa nozūd ābeļdārzā. Cauri ābeļdārzam iznāk skriet drusku pret kalnu, un jau otrajā aplī tev šķiet, ka šajā vietā tu patiesībā skrien uz vietas. [..] Tu paskrien garām fizkultūras skolotājam, kas stāv ar hronometru vienā rokā un skrējēju sarakstu otrā. Tu paskrien garām paralēlklases puikām, kas turpat pie skolas gala iesildās. Staipās un gorās, un tirinās. Un uzjautrinās par tevi. Nekas, nekas. Ja nu kāds var noskriet vēl sliktāk par tevi, tas ir viņu Jansons. Drukns puika ar sārtiem vaigiem un uz pieres taisni nogrieztiem pūkaini baltiem matiem. Tas, kurš kustas kā meitene. Skuķu puika. Viņš neiesildās. Tikai drūmi stāv [..].

Trešajā aplī tev sāk sāpēt sāns. Labajā pusē zem ribām skaudri iedur un vairs neatstājas. Tu pazīsti šo sāpi un zini, ka tā nepāries līdz pat skrējiena beigām. Kamēr tu neapstāsies. Bet tu nedrīksti apstāties. Tu nedrīksti palikt pēdējais. Tu nedrīksti noskriet sliktāk par Jansonu. [..]

Tavā priekšpēdējā, bet ātrajiem skrējējiem jau pēdējā aplī jūs panākat Gulbīti. Sandris un Andris saķer šo aiz rokām un velk. Gulbītis atgādina mazu raustāmlelli, kam kājas nemaz neskaras pie zemes. Cits pēc cita tavi klasesbiedri finišē, bet tev vēl priekšā vesels aplis. Gulbītim divi. Jūs skrienat kopā. Gulbītis pa priekšu, tu itin viegli varētu viņu apdzīt. Skrien, skrien, Gulbīt, tu viņu dzen sev pa priekšu. Skrien, maita, ij nedomā tagad apstāties un nedomā apstāties arī pēdējā aplī tu dzirdi, skrien, kad es tev savu, citādi es tevi kastrēšu, tu skrien, tu dzirdi, Gulbīt, tu skrien...

Tu esi tā aizrāvies ar Gulbīša dzīšanu, ka gandrīz vai aizmirsti, ka šis ir tavs pēdējais aplis un pie finiša beidzot var apstāties. Gulbītis tālāk aizklumpačo viens pats. Skolotājs pieraksta tavu laiku. Malacis, saka. Redziet, ko var panākt, ja piemīt gribasspēks. [..] Visi gaida Gulbīti. Baigi lēni viņš skrien, bet beigu galā tomēr parādās. [..] Malacis, skolotājs saka arī viņam.

Tagad «b» klases kārta. Šie, protams, domā, ka smagi jūs saliks, kā mazos ezīšus; ka Gulbītis un, iespējams, tu savu klasi esat iegāzuši. Arī viņiem lēnie startē pirmie. Pats pirmais, protams, Jansons. Aizskrien, neveikli kājas mētādams. Viņš jau pat soļo, ačgārni vēzēdams rokas.

Jansonu vilkt viņi sāk otrajā aplī. Tāpat ir skaidrs, ka viņš neglābjami atpaliktu. Acīmredzot viņi iepriekš visu rūpīgi izplānojuši. Viņiem ir taktika, saka skolotājs. Nolēmuši, ka jācenšas turēties kopā. Tāpēc Jansonam nedrīkst ļaut atpalikt.

Otrajā un trešajā aplī viņiem izdodas tīri labi. Jansons nokārtu galvu tiek rauts uz priekšu. Taču ceturtajā aplī tik gludi vairs neiet. Izskatās, ja Jansons vairs nejaudā pietiekami naski kustināt kājas. Viņa sejas krāsa vairs nav raibi plankumaina, bet vienlaidus tumši rozā. Ieplestajās acīs atspīd tāda kā kaušanai nolemta lopiņa samierināšanās ar likteni. Piektajā aplī Jansons vienkārši saļimst zemē un atsakās skriet, viņi mēģina vilkt, tad sāk nest. Un, kaut gan nesēji ir veseli četri — Jansonu viņi pacēluši aiz rokām un jājām kā tādu siekstu —, diez ko viegli viņiem nevar būt, jo jācenšas taču arī skriet. Pāris reižu nometuši Jansonu zemē, izmēģinājušies gan šā, gan šitā, viņi tomēr parādās pie internāta. Sīkie stās pie skolas durvīm un ņirdz par savādo procesiju. Jansons ir smags. Skrienot pa flīzēto celiņu viens no nesējiem paklūp, krīt visi, Jansons nobūkšķ zemē. Viņu cenšas pacelt, taču liekas, ja Jansons zaudējis jebkādu interesi par notiekošo. Viņš kā tāds smags un ļumīgs astoņkājis laukā no tvēriena un atkal un atkal noveļas zālē. Bet laiks riti. Lieciet viņu mierā, lai viņš paliek, lai guļ, brēc pārējie skrējēji, kas tomēr jau tikuši līdz finišam. Nesēji vēl cenšas. Tomēr pacelt Jansonu viņiem tā arī neizdodas. Atmetuši ar roku, viņi bez steigas un intereses aizskrien līdz galam.

Jansons tikmēr pietraušas kājās, gausi aizvelkas līdz skolas sienai, pieliecas un vemj.

Tieši tāds viņš paliks tavā atmiņā. Tas Jansons. Nākamajā gadā viņa ģimene pārcelsies uz Rīgu, un tu viņu pēc tam nekad vairs nesatiksi. Meitenes krosu skries pēcpusdienā, zēnu darbmācības stundas laikā. Jūs prātosies, vai nevajadzētu sačkot un iet paskatīties, kā Kristīnei skrienot tirinās pupi. Protams, neviens nekur neies. Visi rātni sēdēs klasē un skolotājs Zariņa uzraudzībā no elektromotora tinumu stieplēm vīs Nameja gredzenus. Rudens krosā jūsu klase uzvarēs. Tev būs prieks, ja neesi palicis pēdējais un visus iegāzis. Un, kaut gan vienalga tu esi ķēms, tu vismaz neesi tāds mīkstais kā Jansons. Bet skolas ēka pēc kāda laika tiks nojaukta, un tās vietā paliks tikai bedre.

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas