mosties.org

Čingizs Aitmatovs — Leģenda par mankurtu
Č. Aitmatovs. (1982). Un garāka par mūžu diena ilgst. Rīga: Liesma. 106.—124. lpp.

Mosties.org ieraksts par Čingizu Aitmatovu.

--

Anabejitas kapsētai bija sava vēsture. Leģenda sākās ar to, ka žuanžuani, kas iepriekšējos gadsimtos bija sagrābuši dzeltenās vidienes stepes, ārkārtīgi nežēlīgi izturējās pret gūstā saņemtajiem kareivjiem. Ja radās izdevība, pārdeva tos verdzībā uz kaimiņu zemēm, un gūsteknis varēja būt laimīgs par tādu iznākumu, jo pārdotajam vergam palika cerība agri vai vēlu aizbēgt uz dzimteni. Visdrausmīgākais liktenis gaidīja tos, kurus žuanžuani atstāja sev par vergiem. Ar šaušalīgas spīdzināšanas palīdzību — uzmaucot upurim galvā širi — viņi iznīcināja verga atmiņu. Parasti šis liktenis piemeklēja pavisam jaunus puišus, kas bija sagūstīti kaujās. Sākumā tiem noskuva galvu, rūpīgi nokasot katru matu līdz saknei. Uz to laiku, kad skūšana tuvojās beigām, pieredzējuši žuanžuanu lopu kāvēji turpat tuvumā nokāva spēcīgu kamieli. Nodīrājuši dzīvniekam ādu, viņi vispirms nogrieza no tās pašu smagāko un stingrāko gabalu — kakla daļu. Sadalījuši kakla ādu vairākos gabalos, viņi bez kavēšanās tos vēl pavisam siltus un lipīgus kā plāksterus uzmauca gūstekņiem kailajā galvā — gluži kā mūsdienu peldcepures. Tas arī nozīmēja — uzmaukt širi. Cilvēks, kas tika pakļauts šādai procedūrai, vai nu nomira, neizcietis spīdzināšanu, vai arī uz visu mūžu zaudēja atmiņu, pārvērzdamies par mankurtu — vergu, kas neatceras savu pagātni. Vienas kamieļādas kakla daļas pietika pieciem sešiem širi. Pēc širi uzmaukšanas katru nelaimīgo ieslēdza kakla siekstā, lai tas nevarētu ar galvu pieskarties zemei. Pēc tam viņus aizveda kaut kur tālāk no apdzīvotām vietām, lai bez vajadzības nebūtu jāklausās sirdi plosošajos kliedzienos, un atstāja tur klajā laukā saules svelmē ar sasietām rokām un kājām bez ūdens un ēdiena. Spīdzināšana ilga vairākas dienas. Tikai pastiprinātas patruļas noteiktās vietās apsargāja pieejas, gadījumā, ja ciltsbrāļi mēģinātu glābt gūstekņus, kamēr tie vēl dzīvi. Taču šādi mēģinājumi atgadījās ārkārtīgi reti, jo klajā stepē katra kustība viegli pamanāma. Ja arī vēlāk atklīda valodas, ka tādu un tādu žuanžani pārvērtuši par mankurtu, pat vistuvākie cilvēki to necentās glābt vai izpirkt, jo tas nozīmētu atgūt vienīgi agrākā cilvēka ārējo čaulu. Un tikai viena naimanu māte, kas leģendā iegājusi ar vārdu Naimana Ana, nesamierinājās ar šādu dēla likteni. Par to stāsta vidienes stepju leģenda. No tās arī cēlies kapsētas nosaukums Anabejita — Mātes atdusas vieta.

avots: mosties.org

Pamesti klajā laukā šausmīgām mokām, vairums nelaimīgo gāja bojā stepes karstajā saulē. No pieciem sešiem mankurtiem palika dzīvi viens vai divi. Viņi gāja bojā ne jau no bada, pat ne no slāpēm, bet no nepanesamām, necilvēcīgām mokām, ko radīja uz galvas žūstošā jēlā kamieļāda. Svelmainajā saulē nepielūdzami saraudamies, širi spieda un žņaudza verga skūto galvu gluži kā dzelzs stīpa. Jau otrajā dienā mocekļiem sāka augt noskūtie mati. Cietie un taisnie aziātu mati reizēm ieauga kamieļādā, taču visbiežāk, nerazdami izeju, tie saliecās un ar galiem dūrās atpakaļ galvas ādā, radīdami vēl lielākas ciešanas. Šie pēdējie pārbaudījumi beidzās ar pilnīgu prāta aptumšošanos. Tikai piektajā dienā žuanžuani ieradās pārbaudīt, vai no gūstekņiem kāds vēl palicis dzīvs. Ja atrada dzīvu kaut vai vienu mocekli, skaitījās, ka mērķis sasniegts. Dzīvajam deva dzert, atbrīvoja no siekstas, un ar laiku tas atguva spēkus, atspirga. Tas tad arī bija vergs mankurts, kuram varmācīgā kārtā atņemta atmiņa un kuru tieši tādēļ augstu vērtēja — par to deva desmit veselus gūstekņus. Pastāvēja pat likums — ja savstarpējās sadursmēs tika nogalināts vergs mankurts, izpirkuma maksa par tādu zaudējumu tika noteikta trīsreiz lielāka nekā par brīva ciltsbrāļa nogalināšanu.

Mankurts nezināja, kas viņš ir, no kādas cilts cēlies, nezināja savu vārdu, neatcerējās bērnību, tēvu un māti — vārdu sakot, mankurts neapzinājās sevi kā cilvēcisku būtni. Zaudējis savu «es», mankurts saimnieciskā ziņā ieguva veselu virkni priekšrocību. Viņš bija tikpat kā mēma radība un tāpēc pilnīgi padevīgs un nekaitīgs. Viņam nekad neienāca prātā domas par bēgšanu. Jebkuram vergturim visbriesmīgākais ir verga sacelšanās. Katrs vergs ir potenciāls dumpinieks. Mankurts savā ziņā bija vienīgais izņēmums — viņam pašos pamatos bija svešs dzenulis uz dumpi, nepakļaušanos. Viņš nepazina šādas kaislības. Un tāpēc nebija nekādas nepieciešamības uzraudzīt un sargāt mankurtu un vēl jo mazāk — turēt to aizdomās par slepeniem plāniem. Mankurts, tāpat kā suns, atzina tikai savus saimniekus. Ar citiem viņš nestājās nekādos sakaros. Visas viņa vēlmes aprobežojās ar izsalkuma remdēšanu. Citu rūpju viņam nebija. Toties uzdoto darbu viņš veica akli, centīgi, nelokāmi. Mankurtiem parasti lika darīt pašus netīrākos, pašus smagākos darbus vai arī tādus, kas prasa trulu pacietību. Tikai mankurts spēja vienatnē izturēt dzelteno stepju nomaļību un ļaužu trūkumu, nemitīgo atrašanos tālganībās aizdzītā kamieļu bara tuvumā. Viņš viens pats tur aizstāja daudzus kalpus. Vajadzēja tikai viņu apgādāt ar ēdamo — un tad viņš bez pārtraukuma ziemu un vasaru darīja savu darāmo, nemocīdamies no vientulības un nesūrodamies par trūkumu. Saimnieka pavēle mankurtam bija augstāka par visu. Toties sev viņš neprasīja neko, tikai ēdienu un apvalkātas drānas, lai ziemu stepē nenosaltu...

Daudz vieglāk gūsteknim nocirst galvu vai arī nodarīt jebkuru citu ļaunumu, lai iedzītu bailes, nekā atņemt atmiņu, aptumšot prātu, ar visām saknēm izraut to, kas paliek cilvēkā līdz pēdējam elpas vilcienam un ir tā vienīgais ieguvums, kas aiziet kopā ar pašu cilvēku un nav pieejams nevienam citam. Taču klejotāji žuanžuani, kas no savas tumšās vēstures bija saglabājuši visnežēlīgāko barbarisma veidu, gribēja laupīt cilvēkam arī šo vislielāko dārgumu — viņa būtību. Tie atrada paņēmienu, kā atņemt vergiem viņu dzīvo atmiņu, tādējādi dodami cilvēka dabai tādu triecienu, kas ir smagāks par jebkuru iedomājamu vai neiedomājamu ļaundarību. Ne jau velti, apraudādama dēlu, kas bija pārvērsts par mankurtu, Naimana Ana nevaldāmās bēdās un izmisumā teica:

«Kad iznīdēja tavu atmiņu, kad tavu galvu, mans bērns, spieda knaiblēs kā riekstu, žņaudzot galvaskausu žūstošās kamieļādas lēnajās spīlēs, kad neredzamas stīpas tev uzdzina galvā tā, ka tavas šausmu pilnās acis spiedās laukā no dobumiem, kad stepes ugunīgajā speltē tevi mocīja pirmsnāves slāpes un nebija ne ūdens pilītes, kas nokristu no debesīm uz tavām lūpām, — vai saule, dzīvības dāvātāja, tev nekļuva par nīstamu, aklu spīdekli, pašu melnāko no visiem pasaules spīdekļiem?

Kad tavas sāpju saraustītās vaimanas izmisīgi cēlās pār tuksnesi, kad tu kliedzi un svaidījies, dienu un nakti piesaukdams dievu, un gaidīji glābiņu no netaisnajām debesīm, kad smaki vai nost savos vēmekļos un rāvies čokurā riebīgajos mēslos, kas tecēja no tavām krampjos savilktajām, izmocītajām miesām, kad tava apziņa dzisa tajā smirdoņā, kad, mušu mākoņa apsēsts, tu zaudēji prātu, — vai ar pēdējiem spēkiem tu nenolādēji dievu, kurš mūs visus radījis viņa paša pamestajā pasaulē?

Kad aptumsuma krēsla uz visiem laikiem klājās pār tavu spīdzināšanā izkropļoto saprātu, kad tava atmiņa, ar varēm saārdīta, neatgriežami zaudēja saites ar pagātni, kad, mežonīgi svaidīdamies, tu sāki aizmirst savas mātes skatienu un upes guldzēšanu kalna pakājē, kur tu kādreiz vasaras dienās mēdzi spēlēties, kad sadragātajā apziņā zuda tavs paša un tava tēva vārds, kad to cilvēku sejas, kuru vidū tu uzaugi, izplēnēja un tās meitenes vārds, kura tev kaunīgi smaidīja, arī izplēnēja, — vai tad, krizdams neatmiņas bezdibenī, tu briesmīgiem lāstiem nenolādēji savu māti, ka tā uzdrīkstējusies tevi ieņemt un laist pasaulē, lai tev būtu jāpiedzīvo šī diena?...»

Vienā tādā klusuma posmā tirgoņi, kas bija ieradušies ar preču karavānu naimanu zemēs, sēdēdami un dzerdami tēju, stāstīja, ka tikuši cauri dzeltenajām vidienes stepēm tīri labi un ka žuanžuani pie akām tos neesot īpaši traucējuši, un ieminējās, ka stepē satikuši vienu jaunu ganu, kurš ganījis lielu kamieļu ganāmpulku. Tirgoņi uzsākuši ar to sarunas, taču tas izrādījies mankurts. No skata vesels un nekādi nevarot manīt, kas tam nodarīts. Droši vien agrāk bijis ne sliktāks par citiem, gan runīgs, gan saprātīgs, un vēl pavisam jauns, nupat kā sākušas dīgt ūsas, arī no sejas glīts, bet, ja uzbildīsi, — tāds, it kā vakar būtu pasaulē nācis, neatceras un nezina, nabags, ne savu vārdu, ne tēvu, ne māti, nedz to, ko viņam nodarījuši žuanžuani, tāpat nezina, no kādas cilts cēlies. Prasi ko prasīdams, klusē, atbild tikai «jā» un «nē» un visu laiku turas pie cepures, kas cieši uzmaukta galvā. Kaut gan tas ir grēks, bet par kroplību ļaudis smejas. To teikuši, viņi pasmējās, ka mēdzot būt, kā izrādās, arī tādi mankurti, kuriem kamieļāda vietām uz visiem laikiem pieaugusi pie galvas. Tādam mankurtam briesmīgāka par jebkurām mocībām liekoties pabiedēšana: sak, ņemsim un atsautēsim tev to kamieļādu no galvas. Spārdīsies kā mežonīgs zirgs, taču pie galvas neļaus pieskarties. Tādi cepuri nenoņem ne dienu, ne nakti, ar cepuri guļ... Un tomēr, ciemiņi turpināja, lai arī dumjāks par dumju, taču savu darbu prot — esot vērīgi uzmanījis ganāmpulku, kamēr tirgoņu karavāna nebija aizgājusi pietiekami tālu no tās vietas, kur klaiņāja viņa kamieļu bars. [..]

Un, kad garāmbraucošie tirgotāji, tēju dzerdami, ieminējās par jauno mankurtu, ko satikuši dzeltenajās stepēs, tiem nenāca ne prātā, ka ar šiem vārdiem iemetuši dzirksteli Naimanas Anas sāpju izmocītajā dvēselē. Sirds vai stinga satraucošās priekšnojautās. Un doma, ka tas varēja būt viņas pazudušais dēls, aizvien vairāk, aizvien neatlaidīgāk, aizvien spēcīgāk pārņēma viņas prātu un sirdi. Māte saprata, ka ātrāk nerimsies, kamēr nebūs atradusi un ieraudzījusi to mankurtu, kamēr nebūs pārliecinājusies, ka tas nav viņas dēls. [..]

Naimana Ana [uz kamieļa] devās ceļā rīta agrumā, lai neviens neuzmāktos ar jautājumiem. Attālinājusies no aula, viņa pagriezās uz dzelteno stepju pusi, kuru neskaidrās tāles bija tikko jaušamas stingajā tukšumā, kas pavērās priekšā. [..]

Šajās pretrunīgajās domās mocīdamās, viņa pārjāja pāri lēzenai pakalnu grēdai un pēkšņi ieraudzīja lielu kamieļu baru, kas brīvi ganījās pašā ielejā. [..] Te nu ir šis ganāmpulks, bet kur tad gans? Tepat kaut kur jābūt. Un tad viņā pusē Naimana Ana ieraudzīja cilvēku. No tālienes nevarēja pazīt, kas viņš tāds. Gans stāvēja ar garu nūju rokā, turēdams pie pavadas kamieli ar nastu mugurā, un no dziļi virs acīm uzmauktās cepures apakšas mierīgi skatījās uz viņas tuvošanos.

Un, kad viņa piejāja klāt, kad pazina dēlu, Naimana Ana neatcerējās, kā bija tikusi zemē no kamieļmātes muguras. Viņai likās, ka krišus nokritusi, bet vai tad bija laiks par to domāt?

— Mans dēls, mans dārgais! Es tevi visur meklēju! — Viņa metās tam klāt kā caur biezokni, kas tos šķir. — Esmu tava māte!

Un pēkšņi viņa visu saprata un sāka raudāt, mīdīdama kājām zemi, viņa raudāja rūgti un briesmīgi, lūpām krampjaini raustoties, pūlēdamās savaldīties un nespēdama to izdarīt. Lai nepakristu, viņa cieši ieķērās vienaldzīgajam dēlam plecā un tikai raudāja un raudāja, satriekta no bēdām, kas jau sen bija draudējušas un nu sagruvušas pāri, samīdamas un aprakdamas viņu. Un raudādama viņa caur asarām, caur salipušajām sirmo matu šķipsnām, caur drebošajiem pirkstiem, ar kuriem izzieda ceļa putekļus pa visu seju, raudzījās pazīstamajos vaibstos, mēģinādama uztvert dēla skatienu, vēl aizvien gaidīdama un cerēdama, ka dēls viņu pazīs, jo tas taču ir tik vienkārši — pazīt savu māti.

Taču mātes ierašanās neatstāja uz dēlu nekādu iespaidu, it kā viņa te uzturētos pastāvīgi un katru dienu to apmeklētu stepē. Viņš pat nepajautāja, kas viņa tāda un kāpēc raud. Kādā brīdī gans noņēma viņas roku no pleca un, vezdams līdzi nešķiramo jājamo kamieli ar nastu mugurā, devās uz ganāmpulka viņu malu, lai palūkotos, vai jaunie dzīvnieki draiskodamies nav aizskrējuši pārāk tālu. [..]

Un atkal jau kuro reizi Naimana Ana pūlējās klaudzināt pie viņa sadragātās atmiņas cieši noslēgtajām durvīm un atkārtoja:

— Atceries, kas tu esi! Kā tevi sauc? Tavs tēvs ir Donenbajs!

Veltīgajās pūlēs māte nepamanīja, cik ilgs laiks bija pagājis, un atjēdzas tikai tad, kad ganāmpulka viņā malā atkal parādījās žuanžuans kamieļa mugurā. [..] Naimana Ana nekavēdamās kāpa Akmajai mugurā. Un metās bēgt. [..]

Krēsloja. Pār diženajām vidienes stepēm, neredzamiem soļiem kā iesārta krēsla zagdamās pāri gravām un ieplakām, nolaidās vēl viena nakts bezgalīgajā bijušo un nākamo nākšu virknē. Baltā kamieļmāte Akmaja viegli un brīdi nesa savu saimnieci un lielo ganāmpulku. Dziestošās saules stari aso iezīmēja Naimanas Anas auguma aprises starp kamieļmātes kupriem. Bālu un skarbu seju viņa jāja vērīga un nobažījusies. Sirmi mati, grumbas, domīgums pierē un acīs kā tā krēsla pār dzeltenajām stepēm, neremdināmas sāpes... Nu viņa jau bija sasniegusi ganāmpulku un, skatīdamās apkārt, sāka jāt starp kamieļiem, kas mierīgi ganījās, taču dēls nekur nebija manāms. Viņa jājamkamielis ar nastu mugurā nez kāpēc brīvi ganījās, vilkdams pa zemi pavadu...

— Žolaman! Mans dēls Žolaman, kur tu esi? — Naimana Ana sāka saukt.

Neviens nerādījās un neatsaucās.

— Žolaman! Kur tu esi? Tā esmu es, tava māte! Kur tu esi?

Un, mierīgi skatīdamās visapkārt, viņa nepamanīja, ka dēls mankurts, slēpdamies kamieļa ēnā, tēmējot nometies uz viena ceļa un tur gatavībā bultu uz uzvilktas stiegras. Saules atblāzma traucēja, un viņš gaidīja izdevīgu brīdi, lai palaistu bultu vaļā.

— Žolaman! Mans dēls! — Naimana Ana sauca, baiļodamās, ka tikai ar dēlu nav noticis kas slikts. Viņa pagriezās seglos. — Nešauj! — Naimana Ana vēl paspēja iesaukties un gribēja jau paskubināt balto kamieļmāti Akmaju, lai pagrieztos ar seju pret dēlu, kad bulta, īsi nosvilpusies, ieurbās kreisajā sānā zem rokas.

Tas bija nāvējošs šāviens. Naimana Ana noslīga uz sāniem un sāka lēni slīdēt zemē, ķerdamās kamieļmātei ap kaklu. Taču vispirms nokrita no galvas viņas baltais lakats, kas gaisā pārvērtās par putnu un sāka lidināties saukdams: «Atceries, kā dēls tu esi! Kā tevi sauc? Tavs tēvs ir Donenbajs! Donenbajs!»

Kopš tiem laikiem, kā stāsta, pa naktīm dzeltenajās stepēs sācis lidot putns. Pamanījis ceļinieku, putns Donenbajs lidinoties apkārt un saucot: «Atceries, kā dēls tu esi! Kā dēls? Kā tevi sauc? Kā sauc? Tavs tēvs ir Donenbajs! Donenbajs, Donenbajs, Donenbajs!...»

Tā vieta, kur paglabāta Naimana Ana, vidienes stepēs iesaukta par Anabejitas kapsētu — Mātes atdusas vietu...

Meklēšana

Šī diena

  • Doloresa, Aleksandrs
  • 18. novembris — Latvijas dzimšanas diena

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas