Latviešu valodas oficiālajiem kopējiem ir tendence laiku pa laikam pēkšņi nākt klajā ar kārtējām idejām, ka gadu gadiem ierastā vārdā dēvētas lietas, vietas, parādības būtu jāsauc citādi. Problēma ar šāda vieda rosīšanos ir tāda, ka tā ir fragmentāra un vairo vārdu darināšanas nekonsekvenci latviešu valodā.

Viens no mūsdienu aktuālajiem vārdiem masu komunikācijā ir «pretrunīgi». Pretrunīgi viedokļi, pretrunīgi vērtēti likumi, pretrunīgi vērtētas parādības un orgānizācijas. Nosaucot kaut ko par «pretrunīgu», mēs atzīstam gan to, ka par konkrēto jautājumu atradīsies cilvēki, kas to atbalstīs un noliegs, gan arī, ka mums pašiem nav laika skaidrot, kā tad īsti ir.

Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Saeimai ir uzrakstījusi vēstuli, kuŗā aicina atturēties no jēdziena «medijs» lietošanas topošajā Elektronisko mediju likumā. Valodnieki, aicinot «mediju» aizstāt ar «plašsaziņas līdzekli», parāda, ka nezina, kas īsti ir medijs.

Lasot ziņas par jauniecelto Eiropas Padomes prezidentu un ārlietu augsto pārstāvi, jaušams, ka mediju darbiniekiem un korektoriem ir neskaidrības par svešvārdu atveidi latviešu valodā. 

Datoru tehnoloģijas ne vienmēr rāda pareizo ceļu tiem, kas atbildīgi par tekstu rakstīšanu un rediģēšanu. Nav runas par to, ka datora un interneta pieejamība diez vai uzlabo cilvēku spēju izteikties un neļauj noslēpt rakstības likumu nezināšanu. Dators vilina nepareizā virzienā arī tos, kas latviešu valodu zina itin labi.