Februāra diena sniegu krāso krēslainu un debesis — palsi pelēcīgas. Ziema tek Latvijai cauri no Zilupes līdz Ziemupei, kur ieplūst jūrā, un jūra gandrīz sasalst.

Arī pašiem lielākajiem mākoņiem ir malas. Tās var būt zeltainas, sidrabotas, un var būt vienkārši malas — robežas, kur beidzas lietus un sākas cits gadalaiks. Nedēļas nogalē mēs bēgām no Rīgu apsēdušā lietus mākoņa, un saule, kas atnes labsajūtu, parādījās pa ceļam uz Pokaiņiem.

Voleri un Kundziņsala ir viens no Rīgas iņ un jaņ komplektiem. Tās dzīvo katra savā Daugavas pusē, viena uz otru raugās cauri ostas termināliem un ceļamkrāniem un dala vienu likteni. Rīgas ostas tuvums tām abām ir dzīvības artērija un nāvējošs trombs, bet šo vietu lielās atšķirības liek domāt par daudzajiem aspektiem, kas veido apdzīvotās vietas sajūtu.

Arī tajās dienās, kad Rīga elpo mākoņu pelēkumā, lidmašīnas, pa gaisa ceļiem klejojot, zina stāstus par citām vietām, citiem gaisiem, citiem mākoņiem. Tās stāsta, ka tepat, pāris stundas uz dienvidrietumiem, debesis nelīdzinās tām, kādas tās ir šeit. Un stāsta tik ilgi, kamēr Tu pēc tām atkal sailgojies.

Pateicoties izrādei Nācionālajā teātrī, šīs ilgas piedzīvo jaunu pacēlumu. Ja Latvijai šie nav ziedu laiki, tad Kārlim Ulmanim noteikti ir — jo sliktāk latvietim, jo vairāk tam gribas saimnieka. Lai meklētu, kur ģeografiski sakņojas mīts par labo vadoni, devāmies uz Ulmaņa dzimtajām mājām Pikšām.