[Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris] Teikmanis vakar sarīkotajā preses konferencē izteicās, ka Latvijai un Krievijai savstarpējā dialogā vajadzētu diskutēt arī par kopīgās vēstures jautājumiem, taču vispirms tas jādara akadēmiskajās aprindās. «Jautājums par dialogu vēstures skaidrojumā mums ir aktuāls kopš PSRS sabrukuma brīža. Akadēmiskā vidē to varam risināt tad, kad to sāks darīt politiķi. Vēsturnieks ir savas valsts pilsonis, un viņš nevar runāt pirms politiķiem,» oponē [vēsturniece Ilga] Kreituse.
— Neatkarīgā Rīta Avīze, 20. maijs
Zinātne un polītika mēdz būt cieši saistītas sfēras. Valsts, nosakot prioritātes un ieguldot naudu zinātnē, vēlas sagaidīt atpakaļ ieguldījumu sfērās, kuŗās tai labums ir vajadzīgs. Problēma ir tad, kad valsts arī noteic, par ko pētījumi drīkst būt un par ko — nē. Problēma ir tad, kad valsts ne tikai noteic, kas zinātniekiem jāpētī, bet arī, pie kādiem secinājumiem tiem jānonāk.
Pirms 20 gadiem krita Berlīnes mūris, un pasākumam par godu ir jaušama pamatīga kavēšanās atmiņās par tiem to brīdi, kad masas pārņēma varu un nokratīja komunistu varu.
Saistībā ar šī apcerēm vērtīgs ir bijušā Polijas arodbiedrības «Solidarność» vadītāja Leha Valensas viedoklis par tā laika notikumiem un to, kāpēc ir arī vilšanās sajūta. Viņš gan mierina, ka par revolūcijas vadoņu atpalikšanu viņu vadīto kustību skrējienā uz izčākstēšanu nav ko skumt. Pienāk laiks, kad vadoņiem vieta ir jādod citiem un pašiem jāsaņem tikai paldies.
Barikāžu laiku kā būtisku Latvijas vēstures posmu zina piesaukt ne viens vien Latvijas politikas veidotājs, tādējādi norādot, ka mūsdienu situācija tieši izriet no toreizējām cīņām. Iespējams, ka viņi toreiz zināja, uz kurieni mēs iesim un cik viņiem tad būs labi. Taču tie, kas paši cīnījās, nereti ar rūgtumu stāsta, ka viņi nezināja. Tā ir viņu traģēdija, viņi jūtas piemuļķoti, jo iznākums bija pavisam citāds, nekā gaidīts. Tiesa, ir jāšaubās, vai viņi, domājot, ka «mēs jaunu pasauli sev celsim», vispār redzēja reālu iznākumu — kaut ko atšķirīgu no komunisma utopijas; kaut ko tolaik krietni nezināmajā ārpasaulē dzīvot spējīgu.
«...un tas ir Brīvības piemineklis, kas ataino mūsu cīņu pret ienaidniekiem un par brīvību,» vakar dzirdēju kāda zaļoksna cilvēka lietišķo stāstu ārzemju biedram pie Brīvības pieminekļa. Klausījos un domāju -- cik savādi, ja tāds piemineklis kā pabeigts priekšmets kļūst par mūsu pūliņu iemiesojumu un ļauj mums stāstīt par norisēm, kurās neesam piedalījušies un ar kurām mums būtībā vairs nav nekādas saistības.
«Tautas nobalsošana» par to, kā dēvēt interneta žurnālus un ar to saistītās darbības, ir dziļi skārusi interneta publicistu sirdis. Līdzīgi kā mēdz notikt pēc kāda pretrunīgi vērtēta kandidāta iedabūšanas amatā, ļaudis iziet ielās gan ar priecīgiem lozungiem, gan degmaisījuma granātām.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu vēlreiz par «blogiem» »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
