Iesākumā bija grozījumi Imigrācijas likumā, kas ārvalstniekiem atļauj iegūt uzturēšanās atļauju, ja tie Latvijā ir iegādājušies nekustamo īpašumu, nodokļos samaksājuši 20 tūkstošus latu vai kāda uzņēmuma pamatkapitālā ieguldījuši vismaz 25 tūkstošus latu.
Tad Rīgā un Jūrmalā parādījās «Rietumu bankas» reklāma, kurā kāda sieviete, ar dzintara krellēm apkārusies, saka: «Добро пожаловать! Вид на жительство в ЕС!»
Bet vēl pirms tam bija Krievijas «Newsweek» publikācija par Krievijas jauno ārpolitikas doktrīnu, kur saistībā ar Baltiju minēts, ka šajā reģionā ir jāpastiprina Krievijas ekonomiskā klātbūtne, izmantojot to, ka Eiropas Savienības valstu investoru interese par šejieni ir kritusies; kā arī jāiztirzā jautājums par šī reģiona enerģētikas, informācijas tehnoloģiju, loģistikas un transporta sektora iegādāšanos.
Foto: Kevin Frayer/AP
Karš Afganistānā norit kopš 2001. gada; tas ir kļuvis par ilgāko karu, kurā iesaistījušās ASV, un arī pašlaik tam gala neredz. Afganistānā visvairāk līdzekļu iegulda un uz turieni visvairāk karavīru sūta — ASV, tomēr vismaz formāli tas ir visas NATO karš, jo misiju tur vada alianses veidotie Sarptautiskie drošības atbalsta spēki (ISAF).
Afganistānā karo arī latvieši, turklāt ne tikai karo, bet arī krīt — kopš 2003. gada tur esam zaudējuši četrus karavīrus. Vienaldzība, skepse vai klajš kritiskums pret ieilgušo un dārgi maksājošo karu pieaug daudzās NATO dalībvalstīs, tomēr tām, kuras savu misiju Afganistānā vēl turpina, šis ir politisks jautājums, un šo valstu valdību attieksmi pret karu nosaka ne tik daudz panākumi Afganistānas ielejās un kalnos, bet gan attiecības ar ASV.
Saistībā ar Meksikas līcī izplūstošo naftu pamanīju kādu komentāru, kuŗā tika norādīts: lai arī noplūde ir krietni lielāka nekā iepriekš domāts, tās dēļ nav jāierobežo dabas bagātību ieguve ASV.
Lai arī dažādas nelaimes un kļūmes nudien ne vienmēr ir iegansts, lai atteiktos no labumiem, zīmīga bija šī autora argumentācija: katastrofas nevar mūs atturēt no mūsu dabas resursu izmantošanas, jo — tas būtu neamerikāniski.
Vēstis par kādu sociālo portālu vai kādu citu interneta vietņu slēgšanu un informācijas ierobežošanu, kas mēdz notikt austrumu puses zemēs, rietumniekiem izklausās visai ērmoti. Bet tik ērmoti, lai šādus gadījumus neuztvertu par kaut ko likumsakarīgu vai nopietni ņemamu, un vieglāk uz tiem ir raudzīties kā uz kārtējo nepareizību un jau iepriekš zināt, ka slēgt piekļuvi un filtrēt informāciju ir slikti.
Bet ko gan darīt sabiedrībai, ja informācijas plūsma uzbrūk ideoloģijai un vērtībām, kas tura to kopā?
[Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris] Teikmanis vakar sarīkotajā preses konferencē izteicās, ka Latvijai un Krievijai savstarpējā dialogā vajadzētu diskutēt arī par kopīgās vēstures jautājumiem, taču vispirms tas jādara akadēmiskajās aprindās. «Jautājums par dialogu vēstures skaidrojumā mums ir aktuāls kopš PSRS sabrukuma brīža. Akadēmiskā vidē to varam risināt tad, kad to sāks darīt politiķi. Vēsturnieks ir savas valsts pilsonis, un viņš nevar runāt pirms politiķiem,» oponē [vēsturniece Ilga] Kreituse.
— Neatkarīgā Rīta Avīze, 20. maijs
Zinātne un polītika mēdz būt cieši saistītas sfēras. Valsts, nosakot prioritātes un ieguldot naudu zinātnē, vēlas sagaidīt atpakaļ ieguldījumu sfērās, kuŗās tai labums ir vajadzīgs. Problēma ir tad, kad valsts arī noteic, par ko pētījumi drīkst būt un par ko — nē. Problēma ir tad, kad valsts ne tikai noteic, kas zinātniekiem jāpētī, bet arī, pie kādiem secinājumiem tiem jānonāk.
Ir sajūtas, ko Holivudas kino man vienkārši nespēj parādīt. Cik esmu skatījies amerikāņu filmas – lai cik Oskariem bagātas, slavinātas un vērtīgas tās arī nebūtu, nekad neesmu sajutis, ka attēlotais varētu notikt realitātē. Es šeit nedomāju 3D kinoteātrus, kas ļauj noticēt, ka redzamais ir īsts. Vienalga, cik īstu attēlu un skaņu mūsdienu tehnoloģijas spēj panākt – tam nav īpaši liela sakara ar to, vai mēs tajā atpazīstam sajūtu par to, kas ir dzīve; to sajūtu, ko radām mēs paši vai kas rodas tieši mums. Dzīve var būt pilnīgs murgs, dzīve var būt viena vienīga pornogrāfija, dzīve var būt rozā krāsās, dzīve var būt smaga kā dzelzsbetona panelis – tikai padomā mazliet, un pamēģini saprast, kāda sajūta Tev ir par savu dzīvi. Sajūta, nevis automātiska situāciju pieņemšana, darbība vai bezdarbība. Es gribu, lai manī rada empātiju, liek dzīvot līdzi, nevis tikai skatīties un pakļauties filmas veidotāju paredzētajām emocijām, neizejot ārpus sižeta.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pelēkais ekrāns »
Spēks no PivotKustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
Famfamfam ikonasE-pasts: redakcija-at-mosties-org
