Nav jau tā, ka vilšanās vai agresija būtu gluži nevietā. Patiešām, diez vai ir pamats žēlumam pret amatpersonām, kuras gan zina, kā izmantot privilēģijas, taču viņu snieguma kvalitāte neatbilst ne tikai viņu ambīcijām, ne arī kādiem citiem kritērijiem.

Un var jau būt, ka visa politiskā elite sastāv tikai un vienīgi no dažāda ranga blēžiem, rausējiem, korumpantiem un vienkārši neētiskiem cilvēkiem, un tādā gadījumā tas, ko mediji stāsta un pārstāsta par politiku, un no kā publika pavelkas un aizsvilstas, ir pilnīgi pamatoti. Pat ja tam acīmredzot nav nekādas ietekmes uz situācijas uzlabošanu, jo neizskatās, ka nokaunināto vai pat malā nostumto avantūristu un liekēžu vietā nāktu labie un gudrie politiķi.

Visā šajā riešanā visvairāk mulsina gadījumi, kad publika tādā pašā naidā klaigā arī par tiem, kuri neko tādu nav nodarījuši. Jā, viņi varbūt nav politikas zvaigznes un tādi valstsvīri vai valstssievas, par ko latvieši sapņo kopš Ulmaņlaikiem. Viņi varbūt arī nav nekādi nozares vīzionāri, turklāt varbūt viņi šad tad ir izdarījuši šo to, kas nav bijis ļoti gudri. Bet, kad viņus kritizē, viņu darbi dažkārttiek savilkti kopā ar neadekvātām paralēlēm, un tam, ko viņi spēj vai nespēj paši par sevi, nav nekādas nozīmes. Viņus kritizē tikai tāpēc, ka var kritizēt un izgāzt dusmas un vilšanos.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Politiķi un publikas naids »