Grieķijai mūsdienu Eiropas Savienībā ir īpaša vieta. Tās nebeidzamās un diez vai atrisināmās finanšu grūtības, kā arī bezatbildība, kas līdz tām noveda, Grieķiju ir padarījusi par universālu grēkāzi. Ikviens var stāstīt, cik grieķi ir slinki un mazproduktīvi, turklāt viņi vēlas turpināt tādā pašā garā, tādējādi sev līdzi purvā velkot arī daudzu citu valstu ekonomikas un eiro.

Publiskā reakcija uz dāņu profesora Stena Stendera secinājumiem par «Selgas» vafeļu kaitīgumu ir bijusi sazvērestības teoriju garā — viņa kritizētāji notikušo interpretē ideoloģiski, uzskatot, ka Latvijas uzņēmumu ražojumu kritizēšana ir vēršanās pret Latvijas uzņēmumiem ar mērķi tos nogremdēt, lai vietējo tirgu ieņemtu svešzemju ražojumi.

Savā atklātajā lekcijā par Latvijas krīzi un bankām žurnāliste Birgita Foršberga, kas sarakstījusi grāmatu par «Swedbank» likstām, pateica divas galvenās tēzes: Latvija 2009. gadā izglāba «Swedbank», un devalvācija būtu bijusi labāka par Latvijas izvēlēto iekšējo devalvāciju.

Īrijas un Latvijas finanšu krīzes stāsti ir visai līdzīgi. Tie atgādina, ka mūsu vājā ekonomika nav nekāds izņēmums, kas radies noteiktu partiju politiķu nekompetences vai nolaidības dēļ — «trekno gadu» kļūdas tika pieļautas arī citviet, un arī citviet valstis par tām maksā.

Politiskie spēki, kuri aicina palielināt budžeta deficītu, lai stimulētu ekonomiku, vēlēšanās šādi var nopelnīt papildus balsis, jo viņu aicinājums nozīmē atvieglināt taupības režīmu, un tas krīzes nogurdinātajai publikai patiktu. Tomēr šāda stimulēšana Latvijas situācijā labākajā gadījumā būtu tikai ceļš uz to pašu kļūdaino stāvokli, kura dēļ krīze sākās, nevis ekonomikas problēmu risinājums.