Latvijas medicīnas bubuļi

Pasaule, kā zināms, balstās uz trim vaļiem. Mūsu medicīna balstās uz trīs bubuļiem.

Pirmais bubulis. Mūsu medicīnas kvalitāte. Nu nav mūsu veselības aprūpe kvalitatīva. Kvalitatīvi strādā atsevišķi speciālisti vai nozares. Ir veselas nozares un speciālisti, kas “štampē invalīdus”. Šos speciālistus un nozares es nevaru nosaukt. Paši saprotiet, kāpēc.

Otrais bubulis. Ārsti saņem aploksnes. Saņem gan, bet, lai saņemtu, vajag divus: vienu, kas ņem, otru, kas dod. Esmu veicis plašu aptauju kolēģu vidū. Cilvēki ārstiem labprātīgi nedod, ja naudu aktīvi nepieprasa. Atkarībā no nozares un speciālista ārstam nelegāli maksā 10—30% pacientu, ķirurģijā summas ir ap 50 latiem. Parēķiniet, cik pacientu jāizoperē mēnesī, lai nopelnītu, teiksim, Ls 1000 vai 1500. Turklāt līdzās ārstiem, kas nonāk kontaktā ar pacientu un var paprasīt kukuli, ir vesela grupa speciālistu, kas veic analīzes, izmeklējumus. Pacienta urīna trauciņam aploksni nepaprasīsi.

Trešais bubulis. Ārstam var maksāt, cik vien grib, viņš tik un tā prasīs papildu naudu no pacienta. Pilnīgas muļķības. Ja ārsts saņem normālu algu (Rīgā patlaban tā būtu ap 2000 latiem mēnesī), viņam nav ne mazākās nepieciešamības prasīt papildu naudu. Ārsts beidzot kļuvis materiāli nodrošināts un nav ieinteresēts smērēties ar sīkām summām, kas varētu apdraudēt viņa karjeru, reputāciju un radīt neērtības. Kas netic, var iepazīties ar plastisko ķirurgu pieredzi. Nelegālo maksājumu problēma atrisināsies pati, tiklīdz medicīnas darbinieki tiks atbilstoši apmaksāti. Neviens taču nesūdzas par aplokšņu sistēmu aptiekās vai pie zobārsta, vai veterinārajā medicīnā, jo tur pakalpojums tiek pārdots pēc tirgus principiem par tirgus cenu un cilvēki var normāli nopelnīt.

Vēl daži kontrolskaitļi.

Pirmais skaitlis — Ls 2,44. Tā ir samaksa ārstam par stundas darbu pēc nodokļu nomaksas. Paši zināt, cik maksā automašīnas stāvvieta Rīgas centrā. Ja nemaldos, kaut kur ap diviem latiem. Respektīvi, kamēr ārsts ārstē un viņa auto stāv stāvvietā (cūcība — ārsts brauc ar savu auto), dakterītim vēl paliek 44 santīmi, ko aiznest mājās. Vienreizējs bizness!

Otrais skaitlis — 62 lati 96 santīmi. Tik pie mums maksā galvaskausa atvēršana. Respektīvi par 63 latiem vecītis jūsu galvaskausā saurbj caurumus, izņem kaula plātni un sāk ķimerēties gar smadzenēm. Ķimerēšanās gar smadzenēm arī maksā naudu, piemēram, 19 lati 36 santīmus, ja tā ir vienkārša asins recekļu izņemšana no smadzenēm (to var izdarīt, protams, jebkurš savā ankambarī vai garāžā). Ja jums galvā, nedod Dievs, plīsis asinsvads, smadzenēs jāiztaisa caurums, kur piekļūt šim asinsvadam un apturēt asiņošanu, tad tiek samaksāti papildu 86 lati 58 santīmi. Piebilde: pēc šīs operācijas jūs vai nu nomirstat uz operāciju galda, vai nu trīs dienas vēlāk nomirstat reanimācija, vai nu paliekat atlikušo mūžu invalīda krēslā ar šķību muti un pilošu siekalu, vai aizejat mājās dzert šņabi, mīlēties un strādāt. Tas nu, dārgie draugi, ir atkarīgs no ķirurga, kas zina, kurā vietā un cik dziļi jūsu cienījamajās smadzenēs jāiebāž tās metāliskās špāteles, ar ko atrod slimo vietiņu tā, lai neiestājas (vai iestājas) iepriekšminētās komplikācijas. Tāpat tas atkarīgs no anesteziologa, kas, maita, zina, cik daudz jums salaist labo zālīšu, lai jūs mierīgi gulētu, bet īstajā brīdī tomēr pamostos. Tāpat arī no reanimatologa, kas gādā, lai pacienta izraksta kartē statistikas meitenes pasvītro vārdiņu “izrakstīts”, nevis “miris”. Un vēl vesela bara meiteņu, kas vai nu jums visu laiku tekalē apkārt kā skudriņas un neļauj aizrīties ar jūsu puņķiem un vēmekļiem, bet jūsu kakučus vienmēr savlaicīgi satīra, jebšu arī ļauj visam iet savu gaitu un klusi guļ savā kambarītī, jo rīt tak jāskrien uz otru darbiņu. Ķirurgs par to visu joku uz rokas saņem apmēram 7 latus. Ja atļaujiet tādam septiņu latu džekam rakņāties pa savu galvu, tad — uz priekšu!

Vēl viena basņa ir tāda, ka tie, kurus neapmierina samaksa valsts slimnīcās, var veidot privātprakses. Nu ne vella viņi nevar veidot. Varbūt kāds var nosaukt privātu nopietnu medicīnisku iestādi ar stacionāru? Tādas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Iemesls ir mākslīgi zemu uzturēts cenu līmenis. Nu, nevar par 162 latiem 74 santīmiem veikt sarežģītu kuņģa operāciju! Par šo naudu var automobilim apmainīt eļļu, piepumpēt riepas un veikt kārtējo tehnisko apkopi autorizētā servisā, varbūt apmainīt kādu gumiju. Nevar par 28 latiem, ko maksā par gultas dienu, cilvēku izmitināt tīrā palātā ar tīru gultas veļu, trīs reizes dienā pabarot, iedot zāles un veikt izmeklējumus.

Kas ir cietēji?

Štrunts ar ārstiem. Viņi tāpat ir stulbi, nekaunīgi un rijīgi. Latvijā galu galā ir tikai daži tūkstoši ārstu un to paliek arvien mazāk, par tiem varam neuztraukties. Toties ir 2,5 miljoni reālo vai potenciālo pacientu. Vai tiešām jūs, mīļie ļautiņi, domājat, ka pa Ls 2,44 stundā var nopirkt labas smadzenes un rokas, ka Latvijas Labākās smadzenes ies uz nozari, kas var piedāvāt vienīgi darbu bez atalgojuma.

Kad es 1985.gadā pabeidzu institūtu, saņēmu mēnesī vairāk par 200 rubļiem, dzīvoju pie vecākiem, man pietika naudas, ko nopirkt benzīnu mocim, uzbūvēt vējdēli, aizbraukt uz kalniem paslēpot. Konjakus man sanesa pacienti. 80.gadu beigās es trīs gadus nodzīvoju neapkurinātā vasarnīcā. Uz darbu no aprīļa līdz novembrim braucu ar divriteni, jo nevarēju dabūt benzīnu un īsti nebija arī naudas. Kad man saplīsa kurpes, izstaigāju visus kooperatoru veikalus un par to naudu, kas man bija kabatā( kas bija arī visa mana nauda), kurpes tomēr nopirkt nevarēju. Starp citu, mans amats toreiz bija plastiskais ķirurgs, un es veicu operācijas mikroķirurģiskā tehnikā. Es strādāju dēļ strādāšanas un varonīgi pacietu neērtības.

Šobrīd dzīve ir mainījusies. Tagad neviens nav noskaņots dzīvot zem tilta, ēst kaltētus sienāžus un par velti darīt citiem labu. Sabiedrībai ir izvēle – normāli apmaksāt savus ārstus, rēķinoties ar to, ka laba medicīna nevar būt lēta, vai jau savlaicīgi sameklēt vietiņu kapos. Te gan jārēķinās ar to, ka pirms nokļūšanas kapos jūs var paspēt izoperēt kāds piecu latu doktors.

Prioritāšu skalu, ko novēroju pie mūsu cilvēkiem, raksturo kāda epizode. Ļoti satraukušies vecāki atveda pie rokas ķirurga 10 gadu veco dēlu. Puika intensīvi nodarbojas ar hokeju, ir panākumi un lieli nākotnes plāni. Puika traumējis pirkstu. Deformācija progresē, tāpēc ar operāciju vilcināties nevajadzētu. Valsts finansējums uz to brīdi nav pieejams. Piedāvāju vecākiem apmaksāt operāciju pašiem. Precīzi neatceros summu, bet varētu būt kaut kur ap 300 latiem. Vecākiem naudas nav. Stāstu, ka mums ir līgums ar līzinga kompāniju, kas varētu operāciju finansēt. “A mēs uz līzingu jau mašīnu nopirkām,” paskaidro zēna tēvs.

Ko darīt?

1. Domāju, šobrīd nevienam nav īsti skaidrs, cik efektīvi strādā mūsu medicīna. Iesaku izvērtēt, cik mūsu medicīna kopumā un katrs pakalpojuma sniedzējs (gan iestāde, gan profesionālis) efektīvi strādā. Pēc šī audita rezultātiem varēs spriest, kuru iestāžu vai profesionāļu pakalpojumi ir jāpērk un kuru — nav.

2. Pakalpojumi jāpērk nevis pēc administratīvi noteiktas, bet gan reālas cenas, cenā ietverot reālo amortizāciju un reālu darba samaksu. Tikai reālas cenas apstākļos medicīna kļūst rentabla un sāks attīstīties privātā medicīna.

3. Reālas cenas ieviešana, protams, samazinās valsts apmaksāto pakalpojumu grozu. Tos pakalpojumus, kas paliek ārpus groza, var apmaksāt pakalpojuma saņēmējs, pacients vai viņa apdrošinātājs.

Nobeigumā virtuāli paspiežu roku Valdim Zatleram par to vien, ka viņš ir spējis atvērt muti un godīgi runāt par šiem jautājumiem.

Autors:Olafs Libermanis, Latvijas plastisko ķirurgu arodbiedrības priekšsēdētājs
Publicēšanas datums: Trešdiena, 2007. gada 8. augusts.
Rubrika: (10. lpp.)