Mosties.org autora Janka raksts sākotnēji publicēts Tribīnē 2008. gada 20. maijā.
«Es ta dzirdeju, ka jus pardodat ekshus. Kādas man ir garantijas, ka jūs mani nepiešņācat? Un kādā ratā lai es pērkot eksi zinu, ka tas nav paštaisīts flaģiāts? Lai nu kā, bet es vēlos saņemt jūsu cenu lapu un piedāvājumu,» kādu dienu e-pastā ieraudzīju vēstuli, ko rakstījis kāds Pipars ar lietotāja vārdu no TVnet. Eksāmenu pircēju un pārdevēju aktivizēšanās ir skaidra zīme, ka līdz semestra beigām nav tālu, savukārt skolēnu interese liek uzdot jautājumus par plašākām ētikas problēmām, kas skar sabiedrību.
Kustība par negatīvu domāšanu «Mosties» eksāmenu tirgošanā iesaistījās pagājušajā gadā. Tas ir, nevis tirgojām to, ko tirgot nevajadzētu, bet pievienojāmies citviet redzētam joku eksperimentam. Eksperimenta būtība ir vienkārša — tīmekļa žurnālā publicēt sludinājumu par to, ka te pārdod eksāmenu jautājumus (turklāt tā, lai kaut nedaudz domājošajiem būtu skaidrs, ka tas nav nopietni), un ilgi nav jāgaida, līdz raksta atsauksmēs vai e-pastā parādās maksātspējīgo un mācītiesnegribošo (nespējīgo?) skolēnu lūgumi pēc papildus informācijas. Pagājušajā gadā visi, kas izrādīja interesi, pēc īsas pārbaudes sarakstes devās prom vīlušies, taču viens no secinājumiem tolaik bija — ja skolēni ir tik naivi, šis peļu biznesiņš tiem, kas grib nopelnīt uz lētticīgo rēķina, varētu būt efektīvs un ienesīgs.
Pēc tam, kad eksperimenta gaita ar rezultātiem izklāstīta, nebiju domājis sastapt cilvēkus, kam vēl aizvien kaut kas nav skaidrs. Tomēr interese nebija rimusi arī šogad. Piedāvāju lasītājiem stāstu par vienu šādu jaunieti — to pašu, kas esot dzirdējis, ka mēs pārdodot «ekshus».
Kopš pagājušā gada, kas publicējām «sludinājumu», ir pagājis daudz laika un eksperiments ir noslēdzies, līdz ar to nekādas nepieciešamības pārbaudīt šī eksemplāra atbilstību līdz šim iepazīto brīnumbērnu raksturojumam nebija. Nebija arī tik daudz ierobežojumu sarunas virzienam un vēlamajam iznākumam.
Sākotnēji Pipars atbilst lietišķa eksāmenu pircēja raksturojumam: viņš izklāsta savu vajadzību un grib būt drošs, ka viņu neapmānām. «Kaut kā daudz prasību tev — gribi garantijas par «nepiešņākšanu», negribi «flaģiātu»... varbūt čeku arī pieprasīsi?» vaicāju atbildes e-pastā.
«Nenāktu par skādi, bet nu ar avansa iemaksu un atlikušās daļas pēcmaksu pēc ekša varētu tikt cauri,» skan atbilde. Sajūsmina šāda attieksme — tas būtu tas pats, kas pie narkodīlera interesēties par sevi interesējošo substanci, bet sacīt, ka prasīto summu apmaksāsi tikai tad, kas deva ieņemta un efekts pārbaudīts.
«Zinām mēs šādus biznesmeņus, kas visu uz kredīta un avansā grib. Jautājums ir nevis — kādas garantijas būs tev, bet kādas garantijas būs mums,» esmu nepiekāpīgs. Tā komersants ar klientu acīmredzot runāt nedrīkst pat tad, ka tiek pirkti vai pārdoti eksāmeni, jo Pipars kļūst dusmīgs. «Ziniet, ieskrienieties. Dabushu no kada, kas man bus zinamaks, neka no jums, kas pashi nenāk pie patērētāja, bet liek šķēršļus. Visu labu.»
Vai es dzirdēju kādu atvadāmies? Melnajā tirgū neviens tik vienkārši neatvadās. Mūsdienu informācijas privātuma neesamības dēļ nebija grūti noskaidrot, kā Piparu sauc, kurā skolā viņš mācās un vēl citas detaļas, kas ļautu vērsties ar iesniegumu vismaz pie direktora, ja ne kur tālāk. Pipars par to acīmredzot nav padomājis un ir visai izbrīnīts, ka nākamajā e-pastā uzrunāju viņu vārdā. Pēcāk viņš stāsta, ka interesējies esot tikai par 2007. gada eksāmenu biļetēm, jo redz, mosties.org ierakstā piesolīti tieši šī gada eksāmenu jautājumi. «Neiešu spēlēties ar uguni, atzīstu — esmu par mazu, teiksim tā, šādām lietām,» taisnojas Pipars.
Kā tad — tā vietā, lai aiziet uz grāmatnīcu un nopirktu legālu ISEC izdevumu, viņš klejo internetā un gatavs uzticēties katram svešiniekam. Par manu skepsi Pipars saskaišas atkal un vēlreiz mēģina izbeigt mūsu sarunu, tomēr pēc atbildes saņemšanas atkal un atkal vēlas paturēt pēdējo vārdu. Pēc šī raksta publicēšanas es viņam šo prieku atļaušu.
Ekonomiskā situācija ļauj aizvien vairāk ļauj naudu lietot dažādu problēmu risināšanai. Ja vien ir attīstīts tirgus, tad atradīsies ne tikai pamatskolas un vidusskolas eksāmenu pircēji — finansiāli pamatota interese būs arī par iespēju iestāties augstskolā un to pabeigt, kā arī par citu iespējamo dzīves šķēršļu risināšanu. Galu galā, ja reiz visu var nopirkt, vai godprātīga mācīšanās vairs nav tikai lūzeru pazīme?
Izpratne, ka apmaiņā pret naudu un citiem resursiem iespējams iegādāties ne tikai preces un pakalpojumus, kas pieejamas visiem un atļauti, bet arī handikapu un izdevīgākas pozīcijas, ir pamatā korupcijai. Mēs varam šausmināties par to, kā ir bijusi iespējama tik plaša korupcija Rīgas domē, par to, cik daudz partijas pirms 9. Saeimas vēlēšanām bija gatavas darīt, lai tikai varētu iztērēt vairāk naudas kampaņā un par daudz ko citu. Tomēr korupcijas skandāli ir tikai aisberga redzamā daļa, un to cēloņi ir plašāku sabiedrības slāņu izpratnē par morālu rīcību.
Korupcijas sakņu meklējumos būtiski ir arī šādi stāsti par skolas eksāmenu tirgošanu. Tomēr uz jautājumu, vai merkantilā pieeja, kas izpaužas jauniešos, ir kādu plašāku nākotnes problēmu priekšvēstnesis vai arī sekas tam, ka jau kaut kas ir nogājis greizi, atbildēt es nevaru.