esība pēc noklusējuma
birkas: dziesmas, skumjas

Paiet termiņš. Pienāk kārtējais atskaites punkts, un Tev vai nu citi vai arī Tu pats sev vaicā, kas šajā posmā sasniegts, uzzināts, saprasts, uzvarēts? Bet dzīvē, kurā termiņus ir iespējams ignorēt, atskaites nav obligātas. Neviens neliek dzīvot kaut kā «pareizi», vienādi. Reklāmas aicina, vērtības un tradīcijas virza, kārtība atļauj vai aizliedz — bet tā nav pareizība, tā ir tikai versija par labas dzīves stratēģiju.

Un, ja nekas nav mainījies, gribas uzdot jautājumu, vai tam tā bija jābūt un vai sistēmā bez Tevis bija kāds, no kā tas bija atkarīgs. Tev ir plāns? Tev ir sapratne par to, kā to visu (kaut ko) dabūt gatavu? Vai Uu zini, ko gribi un kaut ko dari, lai vēlmes īstenotu? Varbūt plāna nemaz nav, vai arī svarīgāk par plāna pildīšanu ir vienkārši izdzīvot. Tāpat kā maratonā, kad paliek pavisam grūti, aizmirstas, kā ir pareizi jāskrien un jāelpo, galvenais ir kustēties uz priekšu.

Termiņš ir pagājis. Pagarinājuma nebūs. Bet pēc šī starpfiniša būs citi, un nākamajā atkal paskatīsimies, cik vēl atlicis līdz nirvānai.

Разговаривать с тенью не так уж легко.
Совершать харакири большое искусство.
Но Мисима в огне, а Сиэттл так далеко
И так хочется жить просто без революций.

Как случилось, что время так быстро ушло,
Кто мне скажет теперь был ли я или не был?
На вершинах нирваны,
в глубине книжных истин и тайн,
Босиком на Луне и в парижском туннеле.

Вадим Курылев — Харакири

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!