maija diena
birkas: epifānijas, ieraudzīju

Pilsēta ir nemierīga. Vējš tai bužina matus, kas vietām sapinkājušies, vietām taisni izgludināti, pieaudzēti, nofrizēti un nokrāsoti. Vējš ar nespēka rokām plūkā un met prom to, ko pirmajā brīdī var satvert — dziestošus kastaņu ziedus, plastmasas maisiņus no gružkastēm, otrreiz pļautās zāles driskas.

Vējš gribētu arī ko vairāk, tas pārlaiž rokas pāri koku lapām, tas patausta ceļazīmes stabu un luksoforu. Luksofora stabs priekšā sit takti manai dziesmai un mirdzina uguņus tikmēr, kamēr sanāk īssavienojums, saule nodziest un līdz rītam tikai maija nakts debesu dzidri zilais atspīdums pamalē krāso mijkrēsli. Pazūd arī skaņas, un pašās beigās ātrā palīdzība pa ielu aiztraucas ar ziliem uguņiem pa tukšu, tumšu ielu pilnīgā klusumā, lai gala punktā ieraudzītu vairs tikai klusumu.

Pie mājas stūra parādījies golfiņš, kam uz aizmugurējā stikla latviešu un krievu valodā uzrakstīts «Dievs tevi mīl», tomēr mašīnas saimnieks, saviem vārdiem īsti neticēdams, stūrei uzlicis bloķējošo stieni. Vielveikalā labu brīdi skatījos, cik interesanti ļaudis izvēlas arbūzus — cits pasvārsta, pamētā rokās, cits uzmanīgi nopēta, taču populārākā metode ir viegla padauzīšana. Nekad neesmu sapratis, kā jāskan labam arbūzam, un šaubos, vai arī citi to zina.

Savukārt meitenei, kas šodien trolejbusā sēdēja man pretim, kājās nebija zeķbikšu, un viņai pašai tas, kā varēja nojaust šķita kaut kā savādi.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!