Tribīnes žurnālistika

Janks publicējis rakstu Tribīnē — par eksāmenu pirkšanu (lasi un balso, :*).¹ Vērojot, kā «Tribīne» attīstās, paskatīsimies, kas ir tas, ko pie mums saprot ar «tautas žurnālistiku» un kā tas darbojas.

Projekta veiksme un zīmīgais saturs

Sākšu ar cieņas apliecinājumu Martai Krivadei un kompānijai par to, cik tālu viņa ir aizvedusi «Tribīni» viena gada laikā. Ir izveidota funkcionējoša lapa, tajā ļaudis ik dienas ievieto jaunus rakstus, lasa, raksta atsauksmes un vērtē, panākta sadarbība ar «Apollo». Izskatās pēc daudzlietotāju tīmekļa žurnāla, kas ir visnotaļ pozitīva parādība individuālisma laikmetā, kurā katram vajag ko savu, pat ja nav iespējas šo «savējo» pacelt un pienācīgi uzturēt.

Tomēr šo optimismu kliedē vispārējais satura līmenis. Šeit ir iespējams atrast pērles — ar dažām no tām var iepazīties rakstos, kas šogad ieguva Pilsoniskās žurnālistikas balvu. Un tomēr tas, ko «tauta» rada un ko novērtē, kad tai ir dotas izvēles iespējas, ļauj izdarīt šādus tādus secinājumus. Galveno ziņu sadaļā atradīsit gan par seksu uz tilta, skrējienu bikini, gan tādas fundamentālas atziņas, «ka mīlestība ir pastāvējusi visos laikos un pastāvēs mūžam, jo bez mīlestības cilvēks nevar paveikt neko», gan joprojām nepārspētas pēdas senajam kašķim par TVNET vīriešu nodaļas redaktoru Edgaru Žildi, kas reiz nemācēja uzvesties (lai gan tas nav nekas vairāk kā Sviesta cibas histērija, kas izlauzusies ārpus Cibas). Forši, bet vai tas ir svarīgi (kas vispār ir svarīgi?)? Nē, tas vienkārši ir interesanti, taču žurnālistika nav tikai stāsts par interesanto.

Pilsoniskā / tautas žurnālistika vai kas?

Šajā ziņā ironija ir «Par mums» sadaļā ievietot saiti uz vikipēdiju par to, kas ir pilsoniskā žurnālistika. Vikipēdijas autori starp pilsonisko un līdzdalības žurnālistiku likuši vienādības zīmi, un, atsaucoties uz Boumanu un Villisu, stāsta, ka līdzdalības žurnālistika veidojas, «pilsoņiem vai pilsoņu grupām ieņemot aktīvu pozīciju ziņu un informācijas vākšanā, ziņošanā, analīzēšanā un izplatīšanā» un ka šīs līdzdalības mērķis ir «nodrošināt neatkarīgu, uzticamu, akurātu, plašu un būtisku informāciju, kas nepieciešama dēmokrātijas pastāvēšanai». Ar to varētu saprast, piemēram, lietotāju mobilizēšanu plašu projektu reālizēšanai, piemēram, aicinot entuziastus katram paņemt vienu tabulu vai lapu no kādiem dokumentiem, izanalīzēt, lai pēcāk saliktu kopā, atrodot neskaidrības un citas problēmas. Tradīcionālo masu saziņas līdzekļu žurnālisti mūsdienās lielus sociāli un polītiski nozīmīgus uzdevumus uzņemties nevar gan redakciju polītiskās piederības dēļ, gan tamdēļ, ka par nedēļas darbu, kura rezultātā tapis desmittūkstoš zīmju garš raksts, žurnālists nedēļas algu nesaņems.

Secinājums, ko var iegūt no «Tribīnes» skatīšanās caur šādu prizmu — mums pilsoniskā žurnālistika tās cēlajās izpausmēs ir tikpat nevajadzīga kā pati dēmokrātija. Daļēji šo problēmu — motivāciju rakstīt labi — apzinās paši «Tribīnes» veidotāji (slīdrāde no BarCamp), taču motivāciju attīstīt ir grūti bez attiecīga līmeņa autoru piesaistes. Savukārt labie un kvalitatīvie autori, aicināti nākt bariņā, pajautās: ja jau es esmu tik labs, kamdēļ man pašam neveidot savu resursu, kur esmu ķēniņš? Kamdēļ iet uz turieni, kur esmu tikai viens no daudziem, un, spriežot pēc balsojuma, mani kvalitātīvie darbi tur pazudīs zem lietotāju augsti novērtētiem attēliem par seksu uz tilta?

Atbildes uz šo jautājumu man nav, taču paskatīsimies, kāda «Tribīne» izskatīsies vēl pēc gada. Lai veicas.

_______________________

¹ Eksāmenu pircēju bīstamais merkantilisms, rezerves kopija