Ikars

Skatoties uz kukaini, kas naktī tik neatlaidīgi tiecās uz laternas spuldzi, atsitās, pārvarēja apstulbumu un mēģināja vēlreiz, iedomājos: ja Ikaram vaska spārni nebūtu izkusuši pa ceļam uz sauli, ko viņš darītu, sauli sasniedzis?

Kukainis nezina, kāpēc viņam ir vajadzīga spuldze, viņš gluži vienkārši grib tuvāk, tuvāk tai, nespējot pieņemt domu, ka tur nekā nav, izņemot spožu apžilbinošu gaismu un cietu atduršanos. Ikars taču būtu darījis tāpat. Ja viņš ceļā uz sauli nebūtu avārējis, galapunktā vienkārši būtu vīlies tajā, ka tur taču nekā nav. Ir tikai pa gabalu. Saule, kas spīd pa gabalu, dod siltumu, gaismu, dzīvesprieku, iedegumu un citus labumus. Bet nokļūt tuvumā — un ko pēc tam?

Dullajam Daukam arī nebija sajēgas, kāpēc viņam vajag zināt, kas notiek aiz apvāršņa. Viņam, tāpat kā Ikaram, bija lielas ambīcijas, bet mazas iespējas, trūka reālisma plānošanā un priekšzināšanu reālizācijā. Un tomēr viņš, tāpat kā Ikars, mūsu kultūrā tiek godināts par mēģinājumu piepildīt sapni, un ir vienalga, kādā veidā viņš to mēģināja darīt.

Laikam jau šie kultūrstāsti vēsta par mērķa sasniegšanas normālpraksi: ceļš uz panākumiem ir aizrautībā, nevis plānošanā un racionālitātē. Lai cik stulba būtu tava ideja, mēs tevi godināsim, ja tu pēc tās tieksies pietiekami aizrautīgi un emocionāli, pat ja tev vai mums no šīs idejas reālizējuma tādā formā, kā tu to dari, nav nekāda labuma.