pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2008. gada 29. aprīlis 16:50 20 atsauksmes

padomju režīma nodarītie zaudējumi

Norāde iepriekšējā ierakstā, ka «Padomju Savienība bija Latvijas modernizācijas spēks» izsaukusi protesta balsis. Šāds apgalvojums nudien ir pretrunīgs, tomēr tā izvērtējumā bieži vien jaušams nevis mēģinājums izvērtēt Latvijas likteņa plusus un mīnusus, bet gan vēlme apliecināt savu attieksmi pret valsti un tās ideoloģiju.

Izstāsti man vēsturi, un es pateikšu, kas esi

Pastāv pieņēmums, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta krieviski un latviski runājošos, līdz ar to uz ātru roku iespējams izveidot šo grupu raksturojumus pēc pretējām iezīmēm.

  • Latvieši uzskata, ka Padomju Savienības uzvara 2. pasaules karā nebija uzvara, vismaz Latvijai nē, bet krievvalodīgie uzvaras noliedzējus dēvē par fašistiem.
  • Latvieši uzskata, ka valsts valodai ir jābūt latviešu un pilsonība sveštautiešiem piešķirama tikai naturālizācijas ceļā, savukārt krievvalodīgie, norādot uz savu lielo skaitu un citiem iemesliem, pieprasa no valsts pretimnākšanu gan piešķirot pilsonību, gan ļaujot runāt krieviski.
  • Latvieši uzskata, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Krievvalodīgie domā, ka anektēta.
  • Latviešiem padomju okupācijas laiks saistās ar viscaur drūmu periodu, no kā sekām un atmiņām pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas (tas neattiecas vienīgi uz atmiņām par zaudējumiem un upuriem). Krievvalodīgajiem tad bija labi, jo bija tiesības, bija valsts gādība, bija labi, ar Maskavas un vietējo Maskavas draugu gādību iekāroti amati.
  • Latvieši ir lojāli savai valstij, krievvalodīgie — naidīgi un Maskavas propagandas kara skrūvītes.

Nodevas šim laikmetam

Sarakstu varētu turpināt. Šis saraksts un līdzīgi ambivalentā garā ieturēts saraksta turpinājums veido vadlīnijas tam, kā mūsdienās pieklājas runāt latvietim, lai viņu ņemtu par pilnu.

Tas ir mūsdienu ideoloģiskais (neitrālā nozīmē tā ir ideju sistēma) uzstādījums. Līdzīgi kā padomju laikos, kad teju visiem pasākumiem bija nepieciešams norādīt uz saskaņu ar marksisma ļeņinisma nostādnēm, arī mūsdienās skaidra «pareizo» uzskatu apliecinājums ir biļete, lai varētu izsisties tālāk. Ja negribi, lai Tevi nosauc par Maskavas aģentu, iemācies pantiņu.

Valdošā ideoloģija padomju gadus liek uzskatīt par periodu, kurā Latvijai bija tikai posts un ciešanas. Postu un ciešanas nevar noliegt: bija divkārtēja izsūtīšana, bija jākaro krievu pusē 2. pasaules karā, atņēma privātīpašumu un Ulmani, sabrauca sveši ļaudis no citām republikām un izvazāja to, kas vēl nebija atņemts. Sagrāva Latvijas ekonomiku, latu pielīdzinot krietni nevērtīgākajam rublim. Apdraudēja ekoloģiju, latviešu tradīcijas un valodu, pārkrievoja, līdz padomju okupācijas laika beigās latviešu bija tikai drusku vairāk nekā citu tautību pārstāvju.

Tāpēc ideoloģiski pareizi ir turpat trīs gadus skaitīt padomju okupācijas laikā nodarītos zaudējumus.

Ir zaudējumi, ir ieguvumi

Tomēr šis laiks mums arī šo to ir devis. Tehnoloģiskie jauninājumi un sociālās pārmaiņas daudziem uzlaboja dzīves apstākļus, tai skaitā dodot iespēju pārcelties uz pilsētu. 1935. gadā turpat 63 procenti cilvēku dzīvoja laukos, savukārt 1991. gadā 69 procenti ļaužu mita pilsētas tipa apdzīvotās vietās, un laucinieki bija mazāk nekā trešā daļa no iedzīvotājiem. (Latvijas vēsture: 20. gs: 382. lpp.). Domāju, nav jāstāsta, kas mainās, ja cilvēkam mājās ir ūdens un veikals — pārdesmit minūšu gājiena attālumā.

Padomju laikā attīstījās rūpniecība. Ir vietā iebilst, ka Rīgas vagonbūves rūpnīca darbojas kopš 1895. gada, Līgatnes papīrfabrika par savu dibināšanas gadu uzskata 1815. gadu, Radiotehnika dibināta 1926. gadā, VEF korpusi arī tika uzslieti jau 19. gadsimta beigās, bet par tās dibināšanas gadu uzskatāms 1919.

Tomēr tas pats VEF īsto elpu sajuta tieši padomju gados, kad kļuva vienu par Padomju Savienībā lielākajiem telekomunikāciju uzņēmumiem. Pagājušā gadsimta 60.--80. gados gados darbu sāka Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca, Olaines Plastmasu pārstrādes rūpnīca, Olaines Ķīmisko reaktīvu rūpnīca. Daugavpils Ķīmiskās šķiedras kombināts, Jelgavas RAF, Liepājas Lauma, Ogres Trikotāžas kombināts... Savukārt tas, ka lielākā daļa no padomju laikā attīstītajiem vai dibinātajiem uzņēmumiem nespēja izdzīvot pēc neatkarības atjaunošanas, ne vienmēr uzskatāms par padomju vainu. Nevajag domāt, ka VEF militārās elektronikas tehnoloģijas nevienu neinteresēja — pa sētas durvīm tās visas aizveda, kur vajag. Un, ja nemācējām saimniekot un kļūdījāmies, padomju okupācija pie tā nav vainīga.

Paskatīsimies uz padomju kultūru. Pārlaižot pirmo bļāvienu, ka tā visa ir propagandas piesātināta, atcerēsimies, ka tik labas filmas, kā padomju laikos, vairs neesam spējuši uzņemt. Nav mums parādījies jauns Raimonds Pauls vai Imants Kalniņš, vai Māris Čaklais vai Imants Ziedonis, vai Ojārs Vācietis, vai Māra Zālīte vai... — un tie visi ir padomju mantojums. Kas būtu šie ļaudis bez laikmeta sniegtajām iespējām, tai skaitā bezmaksas izglītības? Neuzzināsim, bet zinām, ka viņi ir labi un viņi līmeni sasniedza dzīvojot padomju laikos.

Modernizācijas dažādās iespējas

Šis uzrakstītais nenozīmē, ka Latvijai bez Padomju Savienības klātos grūtāk un ka tā būtu attīstījusies lēnāk. Šis stāsts ir tikai par to, ka noteiktos aspektos dalība Padomju Savienībā Latvijai ir devusi attīstības impulsu, kura Latvijai bez pagrūšanas nebija. Padomju Savienība nebija vienīgā modernizācijas iespēja, bet tās režīms modernizāciju tomēr veicināja. Par modernizācijas efektiem jau ir cits stāsts.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

20 atsauksmes

nepriekrītu apgalvojumam, ka brīva Latvija nebūtu varējusi attīstīties (ekonomiski), par piemēru varētu ņemt kaut vai Somiju, kur dzīves līmenis ir krietni augstāgs nekā Latvijā un Somija, kā zināms, to sasniegusi bez uzspiestas padumjās varas. Bez tam, okupācijas laikā lielākā daļa “smadzeņu” vai nu emigrēja uz ārzemēm, vai tika nosūtīti pie baltajiem lāčiem, līdz ar to var teikt, ka Latvijas attīstība tika drīzāk kavēta…

“1935. gadā turpat 63 procenti cilvēku dzīvoja laukos, savukārt 1991. gadā 69 procenti ļaužu mita pilsētas tipa apdzīvotās vietās”

klau esi izveicis analiizi cik dziivoja pilseetaas 1200 gadaa. cik dziivoja pilseetees/laukos 1935 gadaa citaas valstiis, piem daanijaa, somijaa?

manupraat lv pirms 2 pasaules kara bija tomeer attistaaka par krieviju, kas to pievienoja sev un protams ka laika posmaa no 1935-1991 buutu veelema kaut kaada izaugsme nemot veeraa to kas notika paareejaa pasaulee

shis no taviem argumentiem ka lv attistiijaas tikai un vieniigi pateicoties PSRS galiigi netur kritiku vismaz manupraat ne.

jebkurā gadījumā, ir grūti pateikt- kā būtu, ja būtu savādāk. es arī nenoliedzu, ka okupācijas laikos Latvijā attīstījās daudzas nozares. bet tomēr es sliecos domāt, ka bez okupācijas izaugsme notiktu daudz straujāk, turklāt visu krējumu nosmeltu latvieši, nevis Maskava. piekrītu Raimondam, ka okupācijas gados ļoti daudz gudrie prāti emigrēja (bija spiesti emigrēt) uz ārvalstīm. šeit lielākoties palika darba ļaudis, kas klausīja un darīja, ko lika. vai tu domā- ja nebūtu okupācija, gudrie prāti tik un tā būtu aizbēguši, nenesot savu ieguldījumu izglītībā, tehnoloģijās un attīstībā? :) es palieku pie tā, ka bez okupācijas Latvija būtu līdzvērtīgi attīstīta lielākajai daļai Eiropas valstu. pundurvalstis- lai arī bez lieliem cilvēku resursiem, tās tomēr ir atradušas savu nišu, un iedzīvotāji dzīvo labklājībā

Draugi, lūdzu, pirms kāju rībināšanas kārtīgi izlasiet tekstu. It sevišķi beidzamo rindkopu, kurā esmu norādījis, ka dzīve Padomju Savienībā nebija vienīgais un pat ne labākais iespējamais scenārijs Latvijai . Stāsts ir par to, ka padomju laikā ieguldījumi Latvijā bija un Padomju Savienība Latviju arī modernizēja.

peecha, Latvijas jaunāko laiku vēsture nudien parāda, ka smadzenes aizbēg arī bez okupācijas :)

Manā skatījumā jēdziena “modernizācija” kā sinonīma “kvantitatīvai industrializācijai” un “kvantitatīvai urbanizācijai” lietošana ir, ja ne gluži nepareiza, tad vismaz maldinoša. Modernizācija rada iespaidu, ka attīstītāka valsts kolonizēja mazāk attīstītu. Taču, cik man zināms, tā nav patiesība, jo Latvija bija attīstītāka valsts par Padomju savienību. Lai noskaidrotu, vai Padomju varas īstenoto industrializāciju un urbanizāciju vispār var tradicionālā ziņā saukt par modernizāciju, jāpapēta, vai tiešām Latvijas sabiedrība pirms Padomju okupācijas uzskatāma par pirms-industriālā stāvoklī esošu (nezinu, kā to pre-industrial society pareizi iztulkot) – http://en.wikipedia.org/wiki/Pre-industr.. Pašlaik nav laika ar to nodarboties, taču maldināt “modernizācija”, manuprāt, maldina. Latvija galu galā visdrīzāk būtu modernāka bez šīs okupācijas.

Vispār Padomju stilam līdzīgas ideoloģijas jēdziena lietošana, raksturojot vidējā latvieša uzskatu sistēmu, man šķiet neadekvāta, ja ne pat viegli demagoģiska. Padomju laiku ideoloģija ir kaut kas daudz spēcīgāks un subjektīvāks par to, kas mums te pašlaik valda. Es saprastu, ja tu teiktu, ka tie ir stereotipi.

Katrā ziņā okupācijas fakta (“Latvieši uzskata, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Krievvalodīgie domā, ka anektēta.”) likšana pie ideoloģijas noteikti ir demagoģiska. Jebkurai neitrālai personai nāktos konstatēt, ka pēc būtības tā bija okupācija – Molotva-Rībentropa pakts, ultimāts…

Tālāk, par plusiem:

1) Urbanizācija un industrializācija – tas tad ir jāpapēta, vai tiešām tas, ko Padomju vara šeit darīja, ir uzskatāms par pirms-industriālas sabiedrības pārveidošanu par industriālu sabiedrību un vai tas tiešām nebija noticis jau Latvijas laikā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tas viss mums nebija nekas pozitīvs un nenotika tik modernā garā kā rietumvalstīs. 2) Kino kultūras attīstība. Nepierādāma pārliecība. Par to nav iespējams diskutēt, jo pēc 39. gada situācijas neko nav iespējams par to spriest. Kino rietumvalstīs arī ļoti spēcīgi attīstījās. Turklāt šeit nevarēja īsti nodarboties ar modernu mākslu. Bija jārada darbi tautai. Tāpēc “modernizācija” atkal šķiet neadekvāta. 3) Ģēniju izauklēšana. Pilnīgi nepierādāma pārliecība. Vienīgais latvietis potenciālais Nobela prēmijas laureāts – Rainis – nebija Padomju savienības izauklēts. Kā arī tieši Latvijas brīvvalsts izauklēja tādus izcilus rakstniekus, kā Ēriku Ādamsonu, un, manuprāt, pavisam ģeniālo Anšlavu Eglīti. Kāpēc lai tas nebūtu turpinājies tādā garā? Un kā var zināt, ko būtu izdarījuši mūsu Padomju laiku ģēniji, ja nebūtu dzelzs priekškara? Turklāt, modernisms kultūrā tika bremzēts, jo bija jārada tautai saprotami darbi.

“Latvijas jaunāko laiku vēsture nudien parāda, ka smadzenes aizbēg arī bez okupācijas :)” – tās ir valsts izputināšanas sekas. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka smadzeņu bēgšana notiktu, ja nebūtu notikusi okupācija.

Es tātad neapgalvoju, ka sociālismā nebija nekā laba. Kapitālismam neapšaubāmi ir savi trūkumi. Šajā konkrētajā gadījumā man ir iebildumi pret modernizācijas jēdziena lietošanu.

Jāni, prātīga doma — sāksim ar definīcijām.

Ar sakni „modern*” Tavā atsauksmē redzu divus vārdus. Viens ir “modernizācija”, par ko ir šis stāsts, nozīmē ‘pārveidošanu’, ‘uzlabošanu atbilstoši laikmeta prasībām’ (sk. Baldunčika Svešvārdu vārdnīcu, 1999). Otrs vārds ir “modernisms”, un tas ir mākslas virziens. Par mākslas novirzieniem šis stāsts nav, līdz ar to norāde, ka „modernisms kultūrā tika bremzēts, jo bija jārada tautai saprotami darbi” neko nepaskaidro par lietas būtību. Līdzīgi problemātiska ir arī piebilde, ka „šeit nevarēja īsti nodarboties ar modernu mākslu” — ja ar to domāts modernisms, tad tam nav saistības ar modernizāciju ‘pārveidošanas’ un ‘uzlabošanas’ izpratnē.

Nākamais — „pirmsindustriālisms”. Ja Tu būtu iepazinies kaut vai ar vikipēdijas šķirkli, uz kuru iedevi saiti, tad zinātu, ka modernizācijai kā padomju okupācijas iespējamajai ietekmei uz Latviju nav nekādas saistības ar pirmsindustriālo sabiedrību. Pirmsindustriālā sabiebrība, rupji sakot, ir dzīve pirms kapitālisma, pirms rūpniecības jeb industriālā laikmeta. Ja industrija bija Padomju Savienības prioritāte, un ja Latvija pirms padomju okupācijas bija agrāra valsts, tas nenozīmē, ka Latvija vēl dzīvoja pirmsindustriālajā laikmetā — kas nozīmētu feodālismu. Industriālais laikmets atnesa masu ražošanu, darba dalīšanu, mainītas sociālās attiecības (izjūk tradicionālās kopienas, kurā cits citu pazīst, un kurā attiecības nosaka tradīcijas uz sabiedrībām, kur sociālo statusu nosaka sasniegumi, mantiskais statuss un pilsoniskās brīvības — 19. gadsimtā gan tas vēl ir nosacīti).

Tālāk. Tu raksti: „Modernizācija rada iespaidu, ka attīstītāka valsts kolonizēja mazāk attīstītu. Taču, cik man zināms, tā nav patiesība, jo Latvija bija attīstītāka valsts par Padomju savienību”. Jautājums par to, ko nozīmē valsts attīstība. Iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku? Ļaužu apmierinātība ar dzīvi? Preču kvalitātes sertifikāti? Tādā gadījumā derētu kādus datus, kas to apstiprina. Es teiktu — ja reiz runa ir par „uzlabošanu atbilstoši laikmeta prasībām”, iespējams, ka tās ir tehnoloģijas. Lauksaimniecības tehnoloģijas, ko kā pamudinājumu saņēma kolektivizētās saimniecības, rūpniecības tehnoloģijas, kas tika uzstādītas uzceltajās rūpnīcās. Ja zemi vairs neapstrādā ar zirgu, bet ar traktoru, tā ir modernizācija. Ja Latvijā sāk ražot automašīnas, tā ir modernizācija. Un nevajag teikt, ka padomju tehnoloģijas bija sliktas. Arī pasaulē pirmās automašīnas bija sliktas, tomēr tas ir solis uz attīstību.

Par ideoloģiju. Šis vārds ir viens no padomju laikmeta traumatiskajiem vārdiem, jo dažiem nez kāpēc šķiet, lai ideoloģiju laikmets ir pagājis. Ideoloģiskais darbs tika veikts gan Padomju Savienībā, gan mūsdienu Latvijā, gan ASV (tur valdošais neokonservatīvisms ir mūsdienu ideoloģijas piemērs). Kā jau norādīju savā rakstā, neitrālajā nozīmē tā ir ideju sistēma. Lietojot svešvārdu vārdnīcas skaidrojumu, tā ir „jebkura polītisko, tiesisko, filosofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu un nostādņu sistēma, kas ir pamatā politikas vai sabiedriskas darbības programmām un vairāk vai mazāk atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus vai intereses”. Es nesalīdzinu, vai padomju ideoloģija bija „spēcīgāka un subjektīvāka par to, kas mums te pašlaik valda”, es norādu uz to, ko paredz mūsdienu ideoloģija.

Savukārt okupācijas atzīšana ir tieši šīs ideoloģijas izpausme, un tie, kas to atzīst, norāda lojalitāti kontaktos ar Latviju. Protams, Molotova-Rībentropa pakts daudz ko paskaidro, taču tas pirmām kārtām pauž tikai okupācijas nolūku, nevis realizāciju. Dzīvē šis plāns sanāca krietni vienkāršāk. Kārlis Ulmanis pats parakstīja papīrus. Padomju karaspēks iebrauca, kad papīri bija parakstīti un prezidents aicināja tiem ļaut brīvi pārvietoties. Idejiskā līmenī pakts un ultimāts ir okupācija, tomēr tā tika tik veikli realizēta, ka formālajai definīcijai („Citas valsts teritorijas sagrābšana ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā”) pilnībā neatbilst.

Kino attīstība. Manuprāt, gana skaidri runā tas, ka kopš neatkarības atjaunošanas nav tapis kino, kas satura ziņā varētu sacensties ar Rīgas kinostudijas zelta fondu. Kur palikusi visa meistarība? Kino spēcīgi attīstījās gan Rietumos, gan Austrumos. Pēc 1. pasaules kara meistardarbus radīja Sergejs Eizenšteins (PSRS), Fricis Langs (Austrija/Vācija/ASV), D. V. Grifits (ASV) un citi. Latvijā pirmā mākslas filma bija „Zvejnieka dēls”, un to pabeidza 1940. gadā. To nevarētu dēvēt par lielu sasniegumu.

„Ģēniju izauklēšana”. Kā jau šajā diskusijā ne reizi minēts, nav jēgas spriedelēt par to, kā būtu, ja būtu. Līdz ar to nav runas par to, vai Māra Zālīte vai Imants Ziedonis būtu vai nebūtu. Protams, ka viņu vietā kāds tāpat būtu bijis. Stāsts ir par to, ka varam būt priecīgi, ka mums ir tieši viņi, kas „melnajā” padomju laikā izauga un ir vajadzīgi arī mūsdienās un ka tik tālu, cik padomju mantojums attiecas uz viņiem, tur nekā slikta nav. Stāsts ir par iespējām, kas šiem un citiem cilvēkiem tika dotas. Piemēram, Imants Ziedonis ir dzimis zvejnieku ģimenē. Cik zvejnieku dēlu var atļauties doties uz skolu, ja izglītība ir par maksu?

Latvijas vēsturē nav cita tik populāra komponista kā Raimonds Pauls, un to nu gan nevar noliegt, ka viņam palīdzēja tieši iespējas, ko deva Padomju Savienība. Tagad formāli visiem ir iespējas cīnīties par tirgiem Austrumos un Rietumos, tomēr nav neviena, kas to būtu spējis.

“peecha, Latvijas jaunāko laiku vēsture nudien parāda, ka smadzenes aizbēg arī bez okupācijas :)”

bet tas ir tikai padomju okupācijas rezultāts – tās laikā Latvijas teritorijā notika nedabīga šai teritorijai attīstība, līdz ar to tiekot no šī samērā ilgā nedabīguma vaļā bija daudz grūtāk atgriezties pie loģiskām lietām – vide pamatīgi deformēta. lūk arī sekas. protams, ka arī sūdam var atrast pozitīvu pielietojumu – kautvai mēslojums, bet un šajā rakstā tomēr padomisms nedaudz par daudz saslavināts

Ai, baigais slinkums tālāk strīdēties par šo tēmu. Vispār šī diskusija parāda to, cik ārkārtīgi grūti ir diskutēt un kāpēc reālā laikā man tas šķiet praktiski neiespējami. Reizēm rodas sajūta, ka strīdos visbiežāk nesaskaņas ir tikai valodas loģikas līmenī – cilvēki runā par dažādām lietām, lietojot vienus un tos pašus vārdus (t.sk., protams, arī es pats).

Labi, tad vismaz par to modernizāciju…

Par kultūras modernismu – es nerunāju par konkrētu mākslas virzienu, bet gan par to pašu “uzlabošanu atbilstoši laikmeta prasībām”. Cik man zināms, Padomju Savienībā kultūras modernizācija drīzāk tika bremzēta nekā veicināta. Viss tika smagi cenzēts, oficiāli valdošais viedoklis bija, ka mākslai jākalpo tautai un māksliniekiem jārada tautai saprotami darbi. Turklāt arī tautai saprotama māksla tika ierobežota, piemēram, tas pats rokenrols. Jelkādi brīvāki domas lidojumi padomju varai esot šķituši bīstami. Tāpēc, manuprāt, nevar teikt ka notika kultūras modernizācija. Taču varbūt pārpratu rakstīto, un tas nemaz netika apgalvots? (Vai vispār var noteikt kultūras modernisma līmeni?)

Par “modernizācijas” saikni ar pirmsindustriālismu – man tātad šķiet, ka tas ir vienīgais, kā būtu pamatojama jēdziena “modernizācija” lietošana attiecībā uz industrializāciju un urbanizāciju. Ja tiek industrializēta un urbanizēta jau industrializēta un urbanizēta sabiedrība, tad tā nav “uzlabošanu atbilstoši laikmeta prasībām”, bet ir vienkārši industrializācija un urbanizācija. Ja Ķīna tagad okupētu Japānu un sāktu tur masveidā celt savas plastmasas rotaļlietu fabrikas un sadzītu visus atlikušos japāņu zemniekus tur strādāt, tā nebūtu Japānas modernizācija.

Modernizācijas termina lietošanu arī nevar pamatot ar apgalvojumu, ka, salīdzinot ar 1939. gadu, 1960. gadā Latvijā bija vairāk traktoru. Ja runājam par to pašu lauksaimniecību, neesmu eksperts, taču, ja salīdzinātu, kādā stāvoklī pēc okupācijas bija Latvija un kādā lauksaimniecība Rietumvalstīs, tad šaubos, vai varētu apgalvot, ka padomju laikā mēs esam sasnieguši augstāku modernizācijas līmeni un “šis laiks mums ir ko devis”. Esmu gandrīz pārliecināts, ka pie mums viss tomēr bija neefektīvāks (veselīgāks gan varbūt, lai gan to arī skaidri nevar zināt).

Par pārējo, nezinu, vai saņemšos te kaut ko uzrakstīt. Katrā ziņā domas virzītu aptuveni uz to, ka tie nav okupācijas plusi, jo tajās pašās jomās tādi paši vai pat lielāki plusi būtu ļoti iespējami arī gadījumā, ja okupācija tomēr nebūtu notikusi. Tās ir vienkārši labas lietas, kas notikušas. Starp citu, viens pluss, kurš tiešām, iespējams, ir tieši Padomju Savienības pluss, droši vien varētu būt hokejs. Bet, vai sports vispār, atkal ir diskutējams jautājums, kurā būtu jāvaicā ekspertiem.

Ja Ķīna okupētu Japānu un liktu japāņiem ražot platmasas rotaļlietas, tad tam, protams, nebūtu nekādas saistības ar modernizāciju. Tomēr šim piemēram nav arī nekādas saistības ar Latviju. Ja zinām, ka Japāna pati ražo hi tech rotaļlietas, piemēram, Aibo, tad to nomaiņa uz vienkāršu plastmasu ir solis atpakaļ. Taču, kā jau iepriekšējā komentārā norādīju, mums pirms okupācijas nebija tādu tehnoloģiju, kādas ieviesa Padomju Savienība.

Salīdzinot Latvijas okupācijas sekas ar sekām, kādas būtu Japānas okupācijai, gribētu dzirdēt kādu faktoloģisku pierādījumu, ka Latvijas un Padomju Savienības tehnoloģiju un kultūras (nerunāsim par sabiedrisko kultūru, bet gan par “industrijām” un atbilstību laikmeta līmenim; tas pats Eizenšteins strādāja ar Staļina atbalstu) attīstības līmenis bija tik atšķirīgs un ka atšķirība jomās, par kurām runājam, bija par labu Latvijai.

Nu labi, Japāna un rotaļlietas varbūt nav labākais piemērs.

Tātad tu mini divus konkrētus modernizācijas pamatojumus:

1) “Ja zemi vairs neapstrādā ar zirgu, bet ar traktoru, tā ir modernizācija.” Jā, piekrītu, ka tā tiešām būtu modernizācija, jo palielinātos darba ražīgums. Taču šis apgalvojums prasās pēc pierādījuma. Es teiktu, ka, lai to pierādītu, jāaprēķina prognozējamais ar traktoru apstrādāto lauku apjoms Latvijā, piemēram, 1960. gadā, ja nebūtu notikusi okupācija. To droši vien varētu izdarīt vai nu aprēķinot lauksaimniecības modernizācijas tempus pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, vai arī salīdzinot Latvijas lauksaimniecības attīstību ar līdzīgā situācijā esošu, neokupētu valsti. Ja vari kaut kur atrast kādu atsauci, tad varbūt man tiešām nāksies atzīt, ka daļēja, īslaicīga modernizācija ir notikusi, lai arī ilgtermiņā tas viss kļuva par demodernizāciju, jo diez vai 1990. gadā mūsu traktori bija tik moderni un efektīvi kā Rietumvalstīs. 2) “Ja Latvijā sāk ražot automašīnas, tā ir modernizācija.” – nē, tā drīzāk ir industrializācija. Modernizācija tā būtu tad, ja Latvija pirms tam ražotu automašīnas, taču ar novecojušām tehnoloģijām un zemāku darba ražīgumu. Turklāt RAFs radās 1954. gadā. Kā var zināt, ka tā vietā Latvija ap šo laiku nebūtu sākusi ražot kaut ko daudz modernāku?

Vispār beidzot esmu sapratis, kā noformulēt to, par ko te strīdos. Tātad, manuprāt, “modernizācija” ir darba ražīguma palielināšana nevis darba kvantitātes palielināšana un šī Padomju Saveinības veiktā industrializācija ir uzskatāma par kvantitātes nevis ražīguma palielināšanu.

Jāni, Tava beidzamā atsauksme, kurā Tu pateici, ko saproti ar modernizāciju, ir pateikusi, ka mēs runājam par dažādām lietām. Savā stāstā nerunāju par ražīguma pieaugumu, bet par tehnoloģiskiem jauninājumiem, kas būtiski mainīja saimnieciskos un kultūras procesus.

kā jau minēju, ir problemātiski runāt par to, kā būtu, ja būtu: vai mums būtu ķīmiskās šķiedras vai pievedķēžu rūpnīcas, vai būvētu mašīnas. no manas puses stāsts ir par to, ka nekā no tā 1940/1945. gadā nebija, bet dažu gadu laikā (ātrāk nekā ja okupācijas nebūtu), tehnoloģijas parādījās. Sākumā tas modernizācijā bija lēciens uz priekšu, savukārt par pasākuma bilanci 1990./1991. gadā ilūziju nav.

niitro, runājot par tehnoloģiskajiem jauninājumiem – tad jau PSRS sabrukums bija vairāk nekā svētīgs tehnoloģiskajai attīstībai, jo šobrīdējais darbojošos rūpnīcu aprīkojums ir krietni (!) priekšā tam, kāds tas bija 1991.gadā. Savukārt, par kvantitatīviem rādītājiem, kā sapratu, mēs nerunājam. Kaut gan savā mērā tev piekrītu – ja nebūtu PSRS, šādas industrializācijas (kāda tā bija) nebūtu. Ulmaņlaikos orientācija bija uz lauksaimniecības attīstību, savukārt rūpniecības attīstības stimulācijas nebija – dažādi atvieglojumi iekārtu ievešanai no ārvalstīm, kas pastāvēja 20-to gadu sākumā, vēlāk tika attcelti. Ja arī kāds atbalsts no valsts puses bija, tad drīzāk selektīvs (iespējams, ka atbalstīja VEFu un vēl kādu, bet ne nozari kopumā).

Cits jautājums – kāda jēga Latvijai no industrializācijas, ja praktiski visi resursi (ieskaitot ražošanas iekārtas, darbioniekus, izejvielas, elektrību utt.) tiek ievesti, bet saražotā produkcija – izvesta. Pāri paliek tikai industriālais piesārņojums. Nē, nu labi – ieguvums tas varētu būt pārtikas un pakalpojumu sektoram, kam tas ir papildus noieta tirgus, bet arī šajā gadījumā es nesaskatu jēgu kaut kā attīstīšanā vai modernizēšanā tikai procesa pēc.

ak jā. vēl tādi piemēri no dzīves. Tāds uzņēmums kā Latvijas finieris (starp citu, tā rūpnīca “Latvijas Bērzs” dibināta jau 19.gs. otrajā pusē) šobrīd joprojām darbojas un ir viens no lielākajiem ražotājiem Latvijā. Turklāt, nepārtraukti attīstās (pieaug apgrozījums un saražotās produkcijas daudzums, tiek modernizētas iekārtas) lielāko daļu savas produkcijas eksportē. Taču izdzīvot 90-to sākumā šim uzņēmumam palīdzēja tieši saites ar rietumvalstīm (nevis PSRS), un ar šīm saitēm saistītie noieta tirgi un iekārtu modernizācija. Savukārt, tādi uzņēmumi, kā RAF, kuri orientējās uz bijušās PSRS valstu tirgiem (uz citiem, acīmredzot, nespēja) jau labu laiku ir aizgājuši nebūtībā. Daudzi mēdz klaigāt, ka lielie uzņēmumi tika 90-tajos apzināti sagrauti. Varbūt kāds arī bija, bet lielākā daļa no tiem pazuda tāpēc, ka viņiem te nebija vietas. Protams, sava loma bija arī šo uzņēmu vadītāju spējām.

Kopumā man ir divi secinājumi: 1) nenoliedzami PSRS bija industrializācijas veicinātājs Latvija; 2) taču šīs industrializācijas jēga, manuprāt, ir visai apšaubāma.

xlt, protams, ka Padomju Savienības sabrukums bija svētīgs Latvijai. arī tas, tāpat kā padomju okupācija, izrāva Latviju no lēnīgās attīstības un ar jaunām prasībām, jaunu informāciju un tehnoloģijām norādīja jaunus attīstības virzienus. mans stāsts ir par to, ka tā bija gan 1945., gan 1991. gadā.

Tie, kas dzīvoja padomju laikos, zināja, ka padomija ir viena no technoloģiski visvairāk atpalikušām valstīm. Bija pat sāpīgi un kauns būt pakļautam tādai “valstij”, dzīvot tajā.

Tāpēc vārds “modernizācija” ir gandrīz vai nevietā. Vai arī būtu turpat līdzās noteikti jārunā par chaosu un modernizācijas KAVĒŠANU, ko izraisīja sovjetiskā vara.

Latvijas Republika (20., 30. gados) tiecās uz eiropisku, rietumniecisku, kārtīgu, izglītotu sistēmu (to varētu saukt par “vācu ietekmi”). Bet PSRS, kas okupēja Latviju 40. gados, visu darīja gandrīz vai pretēji – āziātiski, kollektīviski, varmācīgi, internācionālistiski.

… Un par kultūras jomu.

Ir tāds paradokss, ka okupācijas laikā latvieši savu kultūru kopa un centās tikt pie kā modernāka tieši par spīti padomju ierobežojumiem, nevis “pateicoties” tiem.

nu latvju bāleliņi, sākam atkal gaudot, kurš bij labs un kā būtu labāk? varbūt labāk būtu ja jūs savas pakaļas atrautu no krēsla un mūli no monitora, un aizietu savas mīļās Latvijas labā kaut ko izdarījuši ne klabinājuši te garadarbus?

viktorses, ir kādas konkrētas idejas? Painformē. Ja man liksies forši, varbūt tiešām beidzot beigšu klabināt (vispār tiešām pārāk daudz sanāk klabināt:)) Vienīgais, kas man nāk prātā ir, ka vajadzētu sapelnīt kādus pāris miljonus un tad visu kaut ko foršu te pafinansēt, bet bez miljona nekas prātīgs prātā nenāk. Miljons arī pašlaik diemžēl nenāk.

nu ja, rakstiit jau mees visi maakam, tagad jau miljonus vajag, lai Latviju aplaimotu! tikai neticas man, ka miljonārs būdams kāds no mums ko darīs lietas labā, drīzāk tiks izdomāts teksts, ka redz neesot laika, un vispār viss slikti. aizej kāpņutelpā lampiņu pārdegušo samaini, palīdzi kaimiņu tantiņai logus atskrūvēt, pavasara tīrīšana takš, uztaisi masāžu draudzenei/dzīvesbiedrei, padari kādam dzīvi vieglāku/patīkamāku. vismaz reizēm. es te raizēm pavēroju kā tie miljoni mūsu valstī tērējās visādiem smukiem mērķiem. tikai tavs depresīvais pazinja no tā nekļūs smaidīgāks. un to nemainīs ne komunisti, ne zaļie zemnieki, bet tu vari pamēģināt.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Sarmīte, Tabita

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Ja Jēzus atgriezīsies, mēs viņu novāksim vēlreiz

Foto: Miks Latvis, CC.

Ja Jēzus atgriezīsies, vai tiešām mēs viņu novāksim vēlreiz? Tas ir atkarīgs no šī apgalvojuma interpretācijām. No vienas puses, Jēzu nogalināt ir ļaunums, un, ja mēs to izdarīsim, tas nozīmē, ka neko neesam iemācījušies pēdējo divu gadu tūkstošu laikā. Mēs līdz galam sagrausim kristīgās reliģijas priekšstatu par labo pasaulē un par to, ka Jēzus upuris nav bijis veltīgs — jo būsim pateikuši, ka viņam tā pūlēties nevajadzēja.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu prieka vēsts un nogalēšana »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas