Padzirdēju, ka arī latviešu interneta purvā ka dažs labs sataisījies svinēt kailā CSS dienu, kas nozīmē — slavināt labu interneta lapu veidošanas standartus, vienu dienu lasītājam lapas liekot aplūkot bez stila izskaistinājumiem. Ideja kā diagnoze, ko lai saka.
Dažādas akcijas mūslaikos nav nekas pārsteidzošs. Kampaņveidīgi un dienu pirms beigu termiņa kaut ko darīt ir vieglāk nekā sistemātiski strādāt — it sevišķi, ja arī vajadzīgais rezultāts ir nepieciešams tikai tamdēļ, lai iekļautos termiņā un kaut ko par to dabūtu, nevis, lai kaut ko uzlabotu pēc būtības.
Kādas tikai nav bijušas akcijas. Vienubrīd visi kā traki mērīja savu ekoloģisko pēdu, tad sākās Zemes stundas entuziasms (tas, kā zināms, beidzās ar to, ka visi iededza gaismu, lai paskatītos, ka citi nav izslēguši gaismu). Mums ir AIDS diena, Zemes diena, Bērnu aizsardzības diena, Pasaules veselības diena, Valentīna diena... Tās ir dienas, kad tiek rīkots kaut kas tēmatiski atbilstošs un ļauj kampaņveidīgi koncentrēt uzmanību uz kādu problēmu vai atbalstāmu parādību.
Dažas no šādām kampaņām ir visai efektīvas — tā pati Zemes stunda Austrālijā ietaupīja krietnu riekšavu kilovatstundu. Talka kā kolektīvā darba formāts visos laikos ir bijusi efektīva vētraina darbība ātra efekta gūšanai. Bet tas neattiecas uz visām akcijām, tikai uz tām, kas vērstas uz rezultātu, nevis laika nosišanu vai maznozīmīgām pārmaiņām.
Kas notiek dienā, kad ļaudis aizvāc vizuālos stilus no savām lapām? Ja neskaita to, ka lapas vairs ne pēc kā neizskatās, nekas. Ja vien lasītājs kādu iemeslu dēļ nav atkarīgs no «semantiski pareiza koda», viņam ir dziļi pie kājas, vai virsraksts kodā tiek iezīmēts ar <h1> birku, vai kā citādi.
Kopēja iesaistīšanās kādā akcijā ir veids, kā paust solidaritāti vienam ar otru. Es, padarījis savu lapu neglītu, priecājos ieraudzīt, ka tā darījuši citi — tas nozīmē, ka neesmu vienīgais, ko viegli pamudināt uz šādām ārišķģām darbībām. Tas ir bluoguosfairas pseidonotikums, kurā dalībnieki sajūsminās par to, ko paši izdarījuši. Notikums, kas paredzēts, lai par to priecātos. Notikums, kas nav noticis, ja par to nerunā, ja to nepamana.
Galu galā, noteiktā dienā izdzēst stilu definīcijas ir krietni vieglāk nekā piestrādāt pie satura. Parādīt «tīmekļa standartu spēku un muskuļus» ir vieglāk nekā rakstu pirms publicēšanas pārlasīt un izlabot komatus. Viens otra žurnāla komentāros rakstīt atsauksmes nolūkā atstāt pēc iespējas vairāk saišu uz savu lapu ir vieglāk, nekā izdomāt, kamdēļ tīmekļa žurnāls autoram ir nepieciešams un ko labu ar to var izdarīt.
Tā ir smilšu kaste. Smilšu kastē ceļ eksperimentālas pilsētas, veido spēļu attiecības un domā, ka tur kūsā dzīvība, lai gan, no malas raugoties, tur ir tikai smiltis, neīstas mašīnas un nedzīvas lelles; tur nenotiek nekas no tā, par ko smilšu kastes bērni runā un ko iztēlojas.
— nııtŕø
Raksturvārdi: jaunie_mediji, tīmekļa_žurnāli
Atsauces saite:
Par tām kampaņām (un akcijām) arī nesen vēlējos uzrakstīt, bet vēlējos sagaidīt kādu ne-Interneta pasākumu, jo kā rakstīji, bieži lasītājam ir vienalga par izskatu vai kodu, kamēr var izlasīt. Pēdējā rindkopā kā naglai uz galvas :D
Viela pārdomām. Šādas pseido-kampaņas, kuru, lūk, es tā mazliet pabakstīju ir domātas tikai un vienīgi tīmekļa izstrādātājiem, it īpaši tiem, kas nestrādā pēc standartiem, pliku HTML rakstot kā pagadās. Tā kā pats esmu tīmekļa izstrādātājs, tad arī ar prieku piedalos. Un tāpat vajadzētu darīt tiem, kam kas tas rūp. Nē, nepareizi – to vajadzētu darīt tiem, kuru mērķauditorija, lasītāji ir saistīti ar tīmekļa izstrādi. Un nevienam citam, jo (kā Tu pareizi raksti) tas neko neizsaka, vai ir lietots h1 vai h3. Blogerim vulgaris, kuru Latvijā ar arvien vairāk un vairāk, pretstatā situācijai pirms kādiem 5 gadiem, kad blogoja tikai IT cilvēki, tas viss nav vajadzīgs.
Tautai vajag maizi un teātri.
Bet citreiz noder arī demagogi.
Too big to fail ir, kad uzņēmuma vai kāda citu pasākuma neveiksme savstarpējo atkarību dēļ izraisītu ķēdes reakciju, nedienas nesot arī citās jomās, tamdēļ liela uzņēmuma bankrots nav pieļaujams. Šis apstāklis sasnien rokas tiem, kam gribas, lai par sliktu saimniekošanu vainīgie saņemtu sodu, jo izrādīsies, ka vēl lielāks kaitējums būs tiem, kam ar pieļautajām kļūdām nav nekādas saistības.
Arī BP, kas pusotru mēnesi nevar apturēt naftas noplūdi Meksikas līcī un nokļuvis par ASV valdības dusmu ugunīs, ir too big to fail. Šāda mēroga uzņēmums nav tikai korporācija, kas pumpē naftu, to tirgo un gūst sev peļņu. Tas ir uzņēmums, kura akcijās cilvēki iegulda savus līdzekļus, lai pelnītu ar to vērtības svārstībām; tas ir uzņēmums, no kura veiksmēm ir atkarīga ļoti daudzu ar to tieši nesaistītu cilvēku pārticība, jo viņu nauda ir ieguldīta tieši tur.
Vai viņiem būtu jācieš uzņēmuma kļūdu dēļ?
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Sodīsi naftas kompāniju — nodarīsi pāri pensionāriem »
