apsargs

Ja man jautātu nosaukt asociācijas ar jēdzienu «profesija kā izaicinājums», es minētu sava iemīļotā lielveikala apsargu, kas pēc skata jauniņš un augumā arī nav padevies.

Puisis veikalā strādā jau vairākus mēnešus, un sākumā viņam neko labi nevedās. Kad maiņas dēļ vajadzēja slēgt kādu no kasēm un pateikt, ja šeit rindā, cienījamie pircēji, vairs nestāviet, cienījamie pircēji, kam viņš ar savu paziņojumu bija nostājies tieši degungalā, ļoti pārdzīvoja un dusmojās. Galu galā, ir jau arī iemesls — pārtikas pirkšanas pikstundā, kad rindā jau pavadīti mokoši un gari minūšu desmiti, apsargs atnāk un paziņo, ka stāvēšana bijusi velta, vai zinies. Un sašutušie cienījamie pircēji tādos brīžos izmantoja handikapu un par šādiem gājieniem maziņajam apsargam klupa virsū. Tas nokaunējies lielāko virsūklupēju vēl palaida tālāk rindā stāvēt, bet izklīst pavēlēja nākamajiem. Savukārt tie sāka kliegt vēl skaļāk: «Kā, viņu palaida, a kāpēc mani nē?!» — un tā, līdz rindā atrada kādu mazāk histērisku cilvēku, kas līdz ar tiem, kas aiz viņa, bez īpašām ierunām gatavs pamest kaujas lauku.

Pagājušajā nedēļā redzēju, kā mazais apsargs, sagrābis aiz piedurknes kādu galvastiesu garāku puisi, lepni veda to uz veikala dzīlēm, un notvertais zaglēns paklausīgi sekoja. Viņi iegāja noliktavā, prom no acīm, un pēc tam zaglēnu neviens vairs nav manījis.