8. marts — sieviešu diena

Ko lai dara ar Sieviešu dienu? Deputāti Saeimas plenārsēdē 1996. gada 7. martā bija daiļrunīgi, jo zināja, ko. Piemēram, 6. Saeimas deputāts Modris Lujāns runāja šādu valodu:

«Labrīt, cienījamie kolēģi un kolēģes! Man šodien negribas strīdēties par to, vai 8. marts ir Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena vai ne. Tāpat man negribas strīdēties par to, vai Klāra Cetkina vai Anna Seile sākusi atzīmēt šo dienu pirmā. Patiešām žēl, ka atsevišķiem kolēģiem Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena asociējas ar noļurkušām tulpēm un nodzertām fizionomijām. Protams, es nesāku šo specifisko sakritību dziļāk pētīt, bet ir jau izteiciens — tāds tādu arī atrod. Es ceru, ka noļukušo tulpju jautājumu mācēs izskaidrot Krištopana un Krisberga kungs. Sakarā ar deputātu lielo aizņemtību, rūpējoties par tautas labklājību, es gribētu atgādināt jautājuma būtību ar Aleksandra Čaka dzejas rindām:

Mīļā,
Man gribas trakot,
Ilgi un briesmīgi trakot!
Es mūsu zemi kā olu lakotu
Ietriektu bezgalībai
Līdz ceturtai ribai,
Lai tad man par sodu
Liek kaut vai sauli pārspiest kā riekstu ar zodu,
Liek visu sniegu pārvērst marlī
Un vienā rāvienā pārlikt
Romu un Parīzi vienu otras vietā,
Gaiziņkalnu
Iecelt mazā vizbules ziedā,
Lai.
Bet ko nu! Kas man to dos:
Jā es tikai ņirdzīgi iesvilptos,
Ka visas robežas sāktu ļodzīties,
Mani aizdzītu ganīt nākošo bekonu,
Kur saule dundurus uz mana kailā pakauša sies.

Nu labi... Dotā likumprojekta galvenā būtība ir sieviete — viņas vieta un loma valstī un sabiedrībā, valsts attieksmē pret viņu. Man negribas tagad runāt par katastrofālo demogrāfisko situāciju, par sieviešu masveida bezdarbu, prostitūciju, milzīgo abortu skaitu. Es domāju, ka par to labāk pastāstīs mūsu cienījamie kolēģi — ārsti Vidiņa, Požarnova, Deņisova, Nagobada, Saulīša, Golubova, Apiņa kungi. Šodien valsts var pasniegt roku un sākt lēnām iedziļināties šajā samilzušajā problēmā, un, ja kādu satrauc nevis būtība, bet nosaukums, tad to varēs mierīgi izmainīt vai izlabot Saeimas lasījumos. Tā kā šodien ir tāda dzejiska diena, tad es noslēgšu savu runu ar Ojāra Vācieša dzejoli «Cinisms»:

Žūst ģimene
kā ķimene,
un tas maz kādu
ķimerē.
Tā, žē un mī, līdz galam būs! —
ņirdz taisni ģīmī kalambūrs.
Kalst drazās zemeņdobele,
un tu te mazāk
trobelē.
Svepšķ maziņš mārks,
un ezers rēc,
ka nastas zārks tam rezervēts.
Tur kaija varēs
taukoties
un krastā pāri
maukoties.
Sekss visai bišķiņ
apbur tos,
un tauta izčib
abortos.
Tā, žē un mī, līdz galam būs! —
ņirdz taisni ģīmī
kalambūrs.

Paldies par uzmanību! Pārējos vārdus, es domāju, pateiks pārējie kolēģi!»