ženšina bezbiļetņica

«Ženšina, a nu ka vstaļi,» sacīja aizkaitinātā tramvaja biļešu kontrolierei. «Seičas priģot paļicija, aņi že ņemogut s mirgalkami za nami do samava depo gnatsja!» Tomēr, lai kā viņa censtos, cienījamā paskata kundzīti no vietas iztramdīt joprojām neizdevās, un arī soda naudu viņa maksāt acīmredzot negrasījās.

Izrāde sākās itin parasti. Dienas vidus, tramvajs pustukšs, un arī manā pieturā iekāpa vien daži cilvēki. Nākamajā pieturā parādījās kontrole, un, kad pienāca priekšā sēdošās sievietes kārta, viņa uzrādīja nekompostrētu biļeti.

Kontrolierei tas, protams, nepatika, viņa ar zināmu akcentu, bet tomēr raiti izlasīja biļetes paskaidrojošo tekstu, un, lai pasažiere labāk saprastu, pēc tam arī krieviski pateica, ka talons bez kompostrēšanas nav derīgs. Taču pasažiere turējās pretim.

Vispirms viņa paziņoja, ka vienmēr automātiski talonu kompostrē, bet vien šoreiz aizmirsies. Tad viņa jautāja, vai tad viņa izskatoties pēc zaķa. Pēc tam viņa norādīja, ka viņai ir bērni, un nevar atļauties maksāt sodu. Un visbeidzot nosauca kontrolieri par bezkaunīgu.

Kontroliere vispirms atbildēja, ka ieradums automātiski kompostrēt talonu acīmredzami nav pasargājis viņu no pārkāpuma izdarīšanas. Pēc tam norādīja, ka, jā, pasažiere tieši šobrīd nudien izskatās pēc zaķa. Tad informēja, ka nevajagot šantažēt, un arī viņai esot bērni, un tam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes. Un visbeidzot, nosaukta par bezkaunīgu, aizsvilās. «Kak vam ņe stinda! Ja na raboķe, a vi meņa bezstindoj nazivajeķe?!»

Pasažiere vairākas reizes tika aicināta maksāt sodu, pēc tam viņai draudēja, ka policijā sods būs nevis divi, bet 25 lati, pēc tam vēlreiz viņai pieprasīja celties kājās, pēc tam zvanīja kaut kam, kas necēla klausuli un, kad atzvanīja, kontroliere teica, ka viņai ir nepieciešama palīdzība un nosauca maršrutu, pa kuru tramvajs brauc (tramvaja identifikācijas numurs nevienu, nez kāpēc neinteresēja), un visbeidzot trīs pieturas pēc kārtas viņa ar vagona durvīs iemontēto pīkstuli signalizēja tramvaja vadītājam, lai tas pieturā nesāk braukt, kamēr tas nelīdzēja. Tramvajs turpināja kustību.

Beigās otra kontroliere, nākot palīgā, iestājās tramvaja durvīs un deva citādu signālu vadītājam. Tramvajs stāvēja, un bezbiļetniece piecēlās, izkāpa no tramvaja un devās prom. Neviens viņai pakaļ neskrēja, nekādas policijas vai citu draudīgu tipu tuvumā nebija un nevarēja būt (kā gan lai likuma sargi noteiktu, kur pašlaik atrodas tramvajs ar bezbiļetnieku, neķemmēs taču visus, kas kursē maršrutā?).

Viņa, kas sākotnēji bija visai karsti iesaistījusies strīdū un uzstājusi, ka nekompostrētais talons jāņem par pilnu, turpmākajās ainās izvēlējās iedarbīgāku taktiku, proti, nereaģēja nekādi, vien dusmīgi skatījās tukšumā uz priekšu. Abas kontrolieres ar fiziski viņu no vagona izmest nevar – taču bakstīšanu ar «Pasažirka, vihoģim! Vi-ho-ģim!» taču var neņemt vērā, ja vien ir stipri nervi.

Ja kontrolieris fiziski tevi izmest ārā nespēj, tad jūs abi varat pārbaudīt garīgo spēku samēru. Jo stiprāki nervi tev būs, jo tālāk aizbrauksi.