«Normunda kung, tas ir blogs, nevis gramatikas konkurss!» pirms pāra nedēļām rakstīja Jānis Petrovs, atbildot uz Normunda pārmetumiem, ka viņa ierakstā «nav neviena teikuma kurā nebūtu rupjas gramatiskas kļūdas».
Ja es būtu Žans Bodrijārs, es 2008. gada 2. janvāri pasludinātu par dienu, kad beidza pastāvēt valodniecība tradicionālā izpratnē (datums gan ir tikai simbolisks, un viss ir jau noticis krietni agrāk).
Ja kāds vēlas nospraust laikmetu sākuma un beigu robežas, tad viens no risinājumiem ir laikmetu sākumus un beigas saistīt ar kādiem zīmīgiem notikumiem. Šis sīkais incidents labi raksturo, kāda daļai publikas ir izpratne par valodu, tās loģikuun nozīmi. Spēja literāri izteikties vairs nav viens no priekšnoteikumiem, lai iegūtu tiesības kaut ko teikt publiski. Interneta laikmetā var runāt visi -- un beidzot var izlauzties viedoklis, ka gramatikas un stilistikas apguve skolā ir jāpacieš kā zobu sāpes, lai pēc tam visu aizmirstu un nekad vairs nedomātu, kur jāliek komats un vai runa iet vai tikai ir. Latviešu valodas stundās tik daudz traumu iemantojušais nu var skaidri pateikt: nav man nedz gramatika, nedz stilistika, nedz interpunkcija vajadzīga, nevienam nav!
Ceļš uz literārās valodas dominances iznīcināšanu publiskajā telpā gan sācies jau pirms laba laika, līdz ar masu saziņas līdzekļu liberalizāciju, atļaujot tajos vairāk izpausties arī klausītājiem. Masu saziņas līdzeklī, kurā ir cenzūra un ikviens vārds jāsaskaņo ar uzraugu, arī vienkāršais pilsonis, pat ja gribētu, nevar pateikt neko nepareizu ne gramatiskā, ne politiskā nozīmē. Savukārt cenzūrai pazūdot, mazinās kontrole ne tikai pār saturu, bet arī formu. Tagad cilvēks var piezvanīt uz radio ēteru un pateikt domu, kā viņš to māk. Tagad cilvēks var doties uz realitātes šovu un mēnešiem no televīzijas runāt vienkāršā, nekoriģētā valodā. Un visbeidzot, cilvēks var iekārtot tīmekļa žurnālu un apiet pēdējās satura kontroles paliekas, rakstot, kā māk un nekoncentrējoties uz to, ko nemāk.
Nav brīnums, ka ir cilvēki, kas vienkāršrunas un stilistiskā/gramatiskā analfabētisma pieaugumu publiskajā telpā saista ar draudiem latviešu valodai. Tomēr šī prastuma invāzija nav objektīvs valodas veselības rādītājs. Cilvēki nepareizi ir runājuši un rakstījuši vienmēr, bet nu šo nepareizību var biežāk redzēt un dzirdēt.
Pēc laacz.lv autora Kaspara Foigta norādes par rakstu kvalitāti sākās kņada un J. Petrova daiļrades vētīšana. Rezultāts -- J. Petrovs pārtrauca darba attiecības ar mobilais.info. Projekta vadītāji vai nu tikai negatīvās publicitātes dēļ, vai arī izvērtējot šī autora spējas literāri izteikties, ir sliekušies paust atbalstu elementārām prasībām pēc gramatikas un stilistikas, tomēr tā ir tikai vecās kārtības agonija.
Tas ir viena projekta īpašnieku solis, lai noteiktu elementāras kvalitātes prasības. Viņiem prasības būs, taču simtiem un tūkstošiem citu mediju projektu nekādu prasību nebūs nekad. Nav redaktoru (kaklakungu?) -- ir brīvība. Žēl tikai, ka tā ir negatīvā brīvība (no kaut kā), nevis pozitīvā (lai kaut ko izdarītu).
— nııtŕø
Raksturvārdi: izglītība, jaunie_mediji, valoda
Atsauces saite:
Iedomājos valodnieku tussu ;) Visi sēž krogā ap apaļo galdu. Runājas un mēģina viens otru pieķert grēkā.
Ahā, tikko pateici nepareizi! Visi rēc.
No lielajiem medijiem TVNET ir traģisks paraugs.
Qued, pati LETA (viens no portālu ziņu avotiem) ir viens no problēmu posmiem: aizmirsies komats, pazudis burts — tā ir ikdiena.
BlackHalt, nopietnākie valodnieki apzinās, ka paši tāpat nespēj runāt pilnīgi pareizi, jo vairāk tāpēc, ka “pareizība” ir izplūdis jēdziens. Jāni Kušķi gan būtu interesanti šādi patestēt. viņa valoda ir gandrīz sterila.
Tur jau ir tā bēda, ka nemaz ar tajos masu saziņas līdzekļos nav tik pareiza valoda. Cilvēki dzird un lasa nepareizu valodu visapkārt — gan no līdzpilsoņiem, gan pa TV, gan avīzēs, gan grāmatās (it īpaši šausminoši ir tulkojumi) — un aizmirst, kā tad jārunā pareizi. Bet ir jau arī gaišās puses: Petrova jaunskunga aiziešana skaidri norāda, ka tomēr arī blogu lasītāji nav gatavi pieņemt pilnīgi greizu latviešu valodu.
P.S. Prieks, ka ir vēl arī citi cilvēki, kas prot atšķirt domuzīmi no defises.
Lai cik aktīvi Latvijas Transatlantiskās organizācijas un biedrības Atvērtā Baltkrievija aktīvisti necenstos savu Baltkrievijas projektu popularizēt un stāstīt par šausmām iesīkstējušajā nedemokrātiskajā valstī, viņi nespēj pamatot savas iespējas un misiju būt par brīvības aizstāvjiem. Izskatās, ka par savu mērķa publiku tie izvēlējušies emocionāi viegli ietekmējamu cilvēku grupu, kas labi reaģē uz mentālajām saīsnēm «diktatūra», «apspiešana», «gaidām tavu atbalstu», kā arī melniem rāmīšiem ap cilvēku vārdiem. Tagad viņi pa universitātēm kā Laimes lāčus vadās Baltkrievijas opozicionārus.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Baltkrievija: nauda un emocijas »
