svētku vecītis
birkas: ieraudzīju, ziemassvētki

Pie lifta durvīm sastapu salaveci. Ieraudzījis sev blakus vīru ar baltu garu bārdu un tērptu sarkanās drānās, kādu brīdi vēros viņa sejā. Viņš vērās pretim, taču nekādu «ho-ho-ho» man šādā veidā neizdevās izvilināt. Kad lifts beidzot atnāca, salavecis drebinādamies iekāpa iekšā un es ironiski pajautāju, kā tad tā, īstiem salavečiem taču Ziemeļpola aukstums jāiztur, bet šis par pagājušajā naktī uzsnigušo sniegu sūkstās.

Saņēmu paskaidrojumu, ka process ir krietni nopietnāks nekā izskatās, jo salavecim vienā tērpā gan pa āru jāskraida, gan iekšā jāākstās. Iekšā sakarst, ārā atdziest un –- kā atraitnes dēlu cinka zārkā uz Ziemeļpolu briežu pajūgā nogādās.

Ziemassvētku vecītis manā mājā pēdējos gadus darbojas incognito un personiski mani un citus klātesošos ar prasībām pēc dzejoļiem un citiem entuziasma pierādījumiem nav apgrūtinājis. Līdz šim domāju, ka tas slinkuma vai kādu citu cilvēcisku īpašību dēļ, bet turpmākos gados man būs nemierīgs prāts –- ja nu viņš patiešām saķēris skorbuli un nav atnācis gripas dēļ nevis tāpēc, ka nebūtu motivācijas.

--

Šim gadam par vēlu, bet noderēs arī nākamajam –- Santaklausa vizītes pieteikuma forma. Kā redzams, kārtojamu formalitāšu gana, tā ka ķeries klāt jau tagad.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!