uzgaidāmās telpas ritms

Pagājis ir pusgads — slimnīca tā pati, taču saturs dzīves ritumā krietni mainījies. Uz kuru pusi — tas vēl jānoskaidro.

Pirms pusgada slimnīcas uzņemšanas nodaļas koridorā satiku netīru vecīti gaišās biksēs un ar kailām, jēlām pēdām, un, viņam pārvietojoties pa gaiteni, aizmugurē palika mikli netīri pēdu nospiedumi. Vecītis labi nostādītā balsī un ar lielisku dikciju jautāja: «Kungs, vai jums nebūtu cigarete?» Man nebija, un vecītis aizgāja tālāk.

Pirms pusgada gaidot pie daktera satiku Marlēnu Dītrihu. Viņa kaut kas bija noticis ar ķermeni, viņai bija grūti paiet. Brīdi mēs, ārstus gaidot, sēdējām blakus un es, cenšoties uzvesties pēc iespējas nemanāmāk, lūrēju slimības vēstures lapās, ko viņa turēja rokā. Pēc laiciņa atnāca jauns cilvēks, iesēdināja Marlēnu ratiņkrēslā, un viņa aizbrauca.

Pirms pusgada daktere man lietišķi konstatēja spongiozo encefalopātiju kaut ko, hipohondriju, piemēram, un izrakstīja zāles. Māsiņa apsaitēja un pateica, ka jāmaksā būs desmit lati. Ja vajag ar čeku, tad vairāk.

Tagad, dodoties pie daktera un pašam lieliski zinot savu diagnozi, dzīve, izrādās kļūst tikai sarežģītāka.

Marlēnas Dītrihas šoreiz vairs nebija, toties sanitārs pa gaiteni lēnā garā aizstūma kādu cilvēka ķermeni ar šausmu grimasi sejā, pavērtu muti un izvalbītām acīm. Māsiņas kaut ko teica par mušām, un es tā arī nesapratu, vai ķermenis ir dzīvs, vai arī vairs nē.

Lietišķās dakteres, kas spēja formulēt skaidru diagnozi un izsist piķi, vairs nebija, toties bija pavisam jauniņš ārsts. Vispirms kā īpaša servisa zīmi viņš apjautājās, vai runāt latviski vai krieviski, pēc tam mani izpētīja, sāka uzdot visādus muļķīgus jautājumus un vēl pēc tam sāka sarunu latīniski ar otru kolēģi. Spongiozās encefalopātijas versija dakterim acīmredzot nepatika, tāpēc viņš mani nosūtīja tālāk uz ausu, kakla, deguna, acu, nieŗu, aknu, liesas, nagu un ragu ārsta kabīnetu. Tur daktera nebija, savukārt māsiņa teica, ka te ir slimnīca, un jāiet taču uz poliklīniku. Atbildēju, ka es neeju uz poliklīniku, kad mirstu, un māsiņa teica — nu labi, varbūt daktere atnāks.

Ārste pēc pusstundas patiešām atnāca un pateica to pašu pareizo diagnozi, ko lietišķā daktere pirms pusgada, kā arī izrakstīja tās pašas pareizās zāles. Samaksāju desmit latus, bet šoreiz bez prasīšanas dabūju arī čeku, un uz divām minūtēm biju gandrīz laimīgs.